fbpx

Kas ir APĀTIJA?

Kas ir APĀTIJA

Tas ir pretsāpju līdzeklis pārāk spēcīgām jūtām. Tā ir iespēja par problēmu domāt, bet nejust. Tā ir emociju un vēlmju nobloķēšana.

Spēcīga un ilgstoša (emocionāla, fiziska, mentāla) slodze noved cilvēku pie izdegšanas. Ja cilvēks pats ar gribasspēku nav spējīgs atteikties no tādas ilgstošas situācijas dzīvē, kura liek dzīvot patstāvīgā trauksmē un stresā, pārslodzē, ieslēdzas aizsargmehānisms “apātija”.

Ir cilvēki, kuri neapzinās, ka gadiem dzīvo dziļā apātijā.

Kas var būt ilgstošs stress? – iešana uz darbu, kurā izjūt trauksmi, stresu, sevis pierādīšanas un attaisnošanas sajūtu, pazemojumu, noniecinājumu, bet nav iekšēja spēka pateikt “Stop”. Atrašanās destruktīvās attiecībās, kurā piedzīvo bezizeju, stresu, bailes, pazemojumu utt., bet nav spēka ieraudzīt izeju. Tas var būt stress, kas radies pēc kāda sāpīga notikuma – bērniņa zaudēšana, tuvinieka nāve, ilgstoši pārszīvojumi, kas saistīti ar tuvinieka veselības stāvokli. Arī pārslodze mācību procesā(kā to piedzīvo jaunie studējošie ārsti). Piedzīvota krāpšana vai pēkšņas attiecību pārtraukšanas sāpes var ievest izmisumā. Un tā var būt neapzināta pastāvīga klātesoša trauksme bez sevī sameklēta izskaidrojuma utt.

Pie apātijas ķermenī nav enerģijas “kustībai”. Pat, ja ir nepieciešamība kustēties un “risināt” problēmas, enerģijas uz to nav. Tieši vēlmes enerģija un velmes.

Cīņa ar apātiju to tikai pastiprina.

Apātija var kļūt hroniska, ja bijuši pārāk sāpīgi notikumi vai tik lielas bailes piedzīvotas, ka tās nobloķē atmiņu.

Dažreiz dzīve parādās notikumi, kuros ir tik daudz sāpju, ka tikt ar tàm gala nav iespējams un laiks priekš pilnvērtīgas atveseļošanās arī nav. Tad vienīgā izeja var izrādīties “atlikt šo problēmu uz vēlāk vai uz visiem laikiem”, lai vienkārši izkāptu no gultas.

Apātija ir ilgstoša sevī turēta un nerealizēta agresija. Agresija ir ekšējs konflikts. Man ir kaut kas jādara, bet es nevaru, negribu to darīt, gribu aizbēgt, nespēju to izturēt un nespēju izmainīt situāciju..

Lai tiktu ārā no apātijas nepieciešama iekšējo spēku un savas psihikas atjaunošana. Saiknes atjaunošana ar iekšējo sajūtu pasauli. Jo apātija ir sevis pazaudēšana, atteikšanās no sevis, savas daļas, kura jūt.

Kopā atveseļošanās daļas ietver sevī pārdzīvojuma rūgtuma vai zaudējumu izdzīvošanu vēlreiz, bet jau apzināti un produktīvi izveidojot pieņemšanu notikušajam un atbrīvošanos no sevī nestām sāpēm, pārdzīvojumiem.
Vissāpīgāk un ilgākā laika posmā šis process novērojams cilvēkiem, kuri saskārušies ar tuvu cilvēku nāvi vai pēc sāpīgas šķiršanās, kur gaisā palika karājoties daudzi neatbildēti jautājumi. It sevišķi neirotiska, emocionāli atkarīgai personība to pieņemt nespēj.
Otra aiziešanu nevis ir grūti, bet prāts atsakās to pieņemt..

Apātija ir nepabeigtas bēdas. Neatzītas, līdz galam neidzīvotas sāpes. Cilvēks dzīvo visu savu enerģiju novirzot uz sevī nobloķētām dusmām par notikušo, varbūt sevis vainošanu, ka neizmainīja situāciju un viņam nav spēka, lai izceltu sevi no gultas, lai priecātos, lai dzīvotu.

Ja izjūtat apātiju, jūsu dzīvē kaut kas ir zudis un šobrīd tur ir tukšums. Tas kaut kas ir – velme dzīvot.
Hroniska apātijā noved pie sāpīgas tukšuma sajūtas.

Kādreiz cilvēki mēdz sev aizliegt atcerēties sāpīgos notikumus, nobloķē tos savā zemapziņā, it kā to nav bijis. Tā ir viegli “atlikt” savu pārdzīvojumu izdzīvošanu.
Taču starpposmos starp hroniskām apātijas lēkmēm parādās to sajūtu “rēgi”, kuri izsaukuši apātiju.

Protams, tas stress, kādā mūs visus jau gadu tur mēdiji, prese, sociālie tīkli ir lielu daļu cilvēkus novedis līdz nekad nepiedzīvotai un neizskaidrojamai sajūtai – apātijai..Kas ir arī mērķis – lai mēs zaudējam spēju spriest, patstāvīgi rīkoties, būt radoši, dzīvi.

Tikt galā ar hronisku apātiju var! Atgriežoties pie piedzīvotām sāpēm apzināti, izdzīvojot tās, izstrādājot un ar vēlmi sev palīdzēt.

Dziedināšanās sākas tai mirklī, kad nedzīvošana kļūst par smagu..kad smagums sirdī nav vairāk izturams..kad sirds izsalkusi mīlestības..kad nevar vairs nodzīvot tekošo dienu bez sava pazaudētā smaida un smiekliem, kas vienotu ar bērniem, partneri, draugiem..kad sevī tik ļoti nogurst no vientulības nastas un izdzīvošanas stratēģijas..kad vairāk nav spēka no visiem izvairīties, slēpties, nodalīties..KAD ATKAL GRIBAS DZĪVOT, tad cilvēks meklē kādu, kurš palīdzēs notikt dziedināšanai.

Neatliec. Dzīve ir tik dzīva, cik Tu esi spējīgs just.

Om Shanti