fbpx

Kas ir vientulība?

Rudens kā rudens..bet kādam allaž šai laikā sirdī sāk smeldzēt vientulības sajūta.

Rudens atnes pārmaiņas dabā. Lapas nokrāsojas, arī zāle lēnām nogurst zaļot. Gājputni piezīmē debešu jumu. Mežs bagātīgi atdod savas veltes – sēnes, ogas..Lai mēs sagatavotos. Ziemai.

Daži cilvēki ļoti izbauda jebkādas pārejas, viņu nebiedē izmaiņas. Ne dabā, ne dzīvē, ne sevī. Ir taču saprotams, ka arī daba dodas atpūsties. Latvijā ir tā. Mēs esam piedzimuši vietā, kur daba atspoguļo nebeidzamu ciklu, nomaiņu, apli. Kaut kā iesākšanos, nobeigumu, iesākšanos…vai pāreju no viena otrā. Un cilvēks var pielāgoties šim ciklam ar savu iekšējo ciklu.

Rudenī daba šķiet gatavojas tam, lai palīstu zem mīkstās, baltās sniega segas un atpūstos…uzkrātu spēkus un sasūktoa zemes sulu jaunam skaistam pavasarim.

Mēs izbaudām rudens krāšņumu un dāvātās veltes..spilgti saulaino atvasaru un putnu atvadu kliedzienus…gladiolu un asteru spītīgi košumu, kastaņu paslēpes un čaukstošo lapu piebērtos zemes paklājus.
Taču nereti pakšķot lietum un vērojot agro pakrēsli, cilvēkos iezogas vientulības sajūta..sāk pārņemt skumjas. It kā gājputni aiznestu sev līdzi klātesamības silto dvašu..

Vientulība. Rudens atkailina arī cilvēku iekšējās sajūtas, esību. To, ko vasaras saule spēja aizslept vai izkausēt. Un tagad tā atkal mostas. Vientulība.

Kas ir vientulība?

VIENTULĪBA – tas nav par cilvēka neesamību apkārt. Tas ir par intereses neesamību pašam uz sevi!

Tas ir par to, ka cilvēks neizvēlas sevi. Neredz sevi, nepatīk sev, kaunas no sevis utt.
Tā ir nevēlēšanās vai neprasme – patikt sev, atzīt sevi, atzīt savas visslēptākās domas, vajadzības, velmes, sarunāties ar sevi. Un, galu galā, būt par sevi pašu.

Vientulība ir par to, ka es sevi nejūtu..

Vientulība piezogas līdz ar bailēm komunicēt ar cilvēkiem. Komunicēt atvērti un brīvi, būvēt siltas, patiesas, draudzīgas, patīkamas, uz uzticību balstītas attiecības.
Zem šīm bailēm slēpjas dažādas dziļi ieslēptas pārliecības – es neesmu vērtīgs un interesants, lai dalītos ar savam domām, sajutām..man bail, ka par mani var pasmieties..man ir sajūta, ka es nepatīku cilvēkiem..cilvēki ir uzbrūkoši, agresīvi, nelaipni..es nezinu, kā runāt, lai neizklausītos stulbi…es satraucos un cenšos iederēties………un man pat bail to pašam sev atzīt.

“Cenšos iederēties”. Bet to patiesībā nelūdz neviens, – lai Tu iederētos.

Tava centība iederēties, pakļauties, kļūt ērtam utt. parāda to, ka Tu sevi neesi ielicis vērtību sarakstā un ko tas nozīmē? Ka Tu esi iedomājies, ka lai brīvi komunicētu ar līdzcilvēkiem, Tev jākļūst par viņu vērtību. Tu centies iederēties citu cilvēku vērtību sistēmā, kļūt par to, kas ir viņu vērtības.

Tu centies..kas nozīmē – neatbilst pats sev, bet atbilst citiem. Lai iederētos, lai kļūtu kā citi. Un ar to ir grūti. Te rodas tikai ciešanas. Jo pūļi mainās un katrs dod impulsu Tev savu “iederēšanos” ādu nomainīt.

Tu izmētā savu resursu mēginot, cenšoties
IE DERĒT IES. Tu sev nederi un gribi, lai deri citiem…?

Mēs katrs esam individualitāte, kura aug pateicoties saskarsmes punktiem ar otru individualitāti. Tā mēs palīdzam viens otram ar savu satikšanos, – iedvesmojam, atspoguļojam, dziedinam un apbrīnojam.

Ja Tu neesi atklājis savu personību, individualitāti un klusi ciet no tā, ka Tev vajag “iedereties”, tad zini, ka Dieva plāns ir radīt mūs dažādus. Tamdēļ mēs atnākam pa vienam. Neatnāk taču kopā viena dvēseļu grupa, kas ir “coppy paste”. Nav divu vienādu cilvēku. Un mūsu svēts uzdevums un pienākums ir “atrakt” sevi, savu individualitāti. Ne radīt sevi par kopiju, ērtu paraugu vai skaistu, parametriem atbilstošu jaukumiņu.

Mēs neatnākam, lai iederētos. Mes atnākam, lai sevi apgūtu un realizētu pilnā apmērā katrs savu unikalitāti.

Tad satiekas cilvēki un kopā rada to, ko dara rudens! Apskaužami spožos dāliju dārzus un neatkārtojami iekrāsotos rudens lapu paklājus rada KATRA VIENA UNIKĀLA LAPA UN ZIEDS. Ja ziedi censtos iederēties, tie visi uz pasaules cīnītos par to, lai visi būtu līdzīgi kam…? Rozei?

Mums ir jākļūst par tiem, kas iederas paši sevī!

Vientulība nav par to, ka nav ar ko parunāties, nav cilvēku apkārt. Mēs dzīvojam miljonu cilvēku pasaulē. Mums ir diezgan dikti jānopūlas, lai atrastu vietu, kur nav cilvēku.
Vientulība ir par to, ka –
ES PATS SEV NEESMU INTERESANTS.

Vientulība ir par to, ka cilvēks allaž cenšas iederēties, DERĒT kādam citam.
Cenšas būt patīkams, laipns, pieklājīgs, interesants, asprātīgs, atbilstoši skaists, gudrs, talantīgs.
Varbūt vienreiz pārstaj censties un mēģināt iederēties un vienkārši esi ….gudrs, skaists, talantīgs utt.
Godīgs. Esi tas, kas tu esi šobrīd.

Kā?
Pārstaj uz sevi skatīties ar citu vērtējošām (nosodošām) acīm.
Palūkojies uz sevi ar savām mīlošam acīm.

Kā būtu, ja Tu sāktu derēt pats sev?
Varbūt Tu nomestu visas tās grāmatas, kurās ir neskaitāmas citu cilvēku pieredzes…pārstātu meklēt kursos padomus, kā ir jādzīvo..pārstātu sekot kādam, kura dzīve šķietami iedvesmo kļūt par viņu..pārstātu būt elknesībā un pārstātu izkalpoties svešu zemju Dieviem pazemību un atdotu visu šo laiku sev. Dzīvi sev.

Bailes netikt, neuzspēt, neiegūt šo saldo, ilgi kāroto iederēšanos..tas taču ir par sevis nemīlēšanu, kuru apguvām bērnībā. Un tamdēļ ir miljoniem kursu, speciālistu, kuri mums cenšas iedvest katrs savu koncepciju, kā un kāpēc un kādā veidā, cik punktus izpildot…tevi beidzot iemīlēs. Un Tu kļūsi “savējais”.
Varbūt, ka būt par savējo, – tas ir pavisam par kaut ko citu? Varbut Tu vēlies iederēties un kļūt par savējo starp tiem, kas paši sev nav savējie, ir tikai skaistu masku nēsātāji..

Varbūt Tu vienkārši nejūti sevi, negribi sevi. Un tas Tev liek mest līkumus paša dzīvei.

Padarot sevi par to, kas der visiem, nozīmē – padarīt sevi par to, kas neder nevienam. Pat sev pašam.

Tikai atgūstot katram sevi, mēs varam runāt par to, ka mēs visi esam viens veselums.

Ko darīt? Ko dara cilvēks, kurš nogurst censties.. Sāk mosties.

Kristīne Om Shanti