fbpx

KAS MĒS ESAM, LAI NEPIEDOTU

Kas mēs esam, lai nepiedotu otram..

Par mazu esam savā garā. Pilni egoisma un dusmu. Pretenziju pārņemti par to, kā visam ir jābūt, lai labi būtu man.

Nobijušies un izdomājuši, ka aizvainošanās, aizgriešanās ir spēcīga aizsardzības forma pret otru. Tas ir populārs manipulatora instruments.

Patiesībā aizvainojums ir veids, kā zaudēt savu spēku.

Aizvainojums ir slēpta agresija, dusmas, naids.

Aizvainojums – es nespēju cīnīties atklāti, neesmu tik drosmīgs, zinošs, spēcīgs. Es cīnos klusi, bet naida bultas sevī kaļu asas un indīgas.

Aizvainojoties cilvēks, pats to negribot, ir atzinis – ar šo situāciju es galā vel netieku. Esmu par mazu, lai to izprastu. Par mazu, lai neieslēptos un sevī neturētu dusmas.

Aizvainojums – es atzīstu, Tu mani uzvarēji.

Aizvainojums – es aizrijos ar dusmām, bezspēku un naidu uz tevi par to, ka Tu padari ar savu rīcību mani mazu..es atzīstu Tavu spēku. Es ticu tam, ko Tu man liec izjust.

Aizvainojums – es šo mācību vel neesmu izgājis.

Aivainojums – man šobrīd nepietiek mīlestības uz sevi, uz tevi.

Otrs – tas esmu es pats. Kādreiz, kad

pavisam pagurstam no aizvainojuma sloga savā ķermenī un dzīves, kuru saindējam ar to, ko sevi nēsājam..nākas pamosties no sapņa un ilūzijas par to, ka bez manis te ir vēl kāds..

Te esi tikai Tu ar savām izvēlētām spēlēm.

Un, kamer vien cilvēkā ir kaut kripatiņa veca aizvainojuma, nāks tie, kuri mīlot aizvainos. Jā, mīlot. Tieši tā Dievs parāda mūsu sirds melnumiņus. Un va tad tā nav mīlestība – lūgums, lai Tu sevi izdziedini?

Kamer vien ir aiz kā aizķert, ķers. Kamer Tu nes sevī āķus, atradīsies, kurš aizāķēs.

Kad ir skaists, kas ir iemesls, kas – sekas..viss saliekas pa vietām.

Kamēr pats Dievs klusi piedod mums visu..

OmShanti