fbpx

KAS PATIESĪBĀ BREMZĒ TAVU DZĪVI..

Nav svarīgi, vai tur ir iesprūdis aizvainojums, dusmas, sēras vai kas cits – tas, kas nav saprasts, dziedinats un atlaists, vadīs Tavu dzīvi, bremzēs un liks atgriezties tur, kur tas dzima.

Tas līdzinās tam, ka, vadoties pēc vecuma, Tev būtu laiks iestāties jau augstkolā, taču Tev iestāties neatļauj dēļ nenokārtota pamatsskolas, vidusskolas eksāmena..varbūt jau pat sākumskolas?

Visi nenokārtotie eksāmeni un ieskaites paliek nenokārtoti..tie nedzēšas paši no sevis un nekur nepazūd arī tad, ja mēs izvēlamies tos neredzēt, “piemīt ar kāju” vai izlikties, ka tie mūs neskar.

Tā, principā, dzīvot var..tikai visu laiku cilvēks jutīs dzīvē savā tādas kā “kāju aizķeršanās”, problēmas, grūtības..nebūs viegli realizēt iecerēto, satikt mīļoto, veiksmīgi uzbūvēt karjeru, rast iekšējo mieru utt.

Un cilvēki sāk meklēt atbildes uz savu “sarežģīto” likteni…
Cilvēks dodas pie astrologa, kāršu liceja, pareģotaja…
Labs astrologs ir redzīgākas par planētu un zvaigžņu stāvokļiem un parādīs arī to, kas cilvēkam paša spēkiem izdarāms, lai dzīve kļūtu vieglāka. Taču..vai cilvēks grib pats pielikt pūles? Visbiežāk cilvēks grib aiziet pēc brīnumtabletes!

Tad, kad šis etaps ir iziets, bet veljoprojam nekas nemainās cilvēka sarežģītajā dzīvē, viņš sāk meklēt savu garīgo skolotāju un uzsākt daudz dažādas prakses..

Tas viss ir labi – darbs ar sevi, savas apziņas mainīšana – tās patiesi arī ir vienīgās zāles, taču bieži vien cilvēks dara prakses prakšu pēc un absolūti neapzinās, ka garīgo prakšu mērķis ir atgūt iekšēju mieru, satikties ar savām vecām, neizdzīvotām sāpēm, neizprastām situācijām, nepiedošanas mirkļiem, lai šo visu atzītu, pieņemtu un sadziedētu, lai atvadītos no tā. Tas ir patiesi svarīgs, atbildīgs un vērtīgs darbs.
Prakses nav izklaide vai veids, kā piepildīt savu tukšo, garlaicīgo, vientulīgo dzīvi.

Taču daudzi cilvēki “iekrīt” prakšu burvībā un praksē, praksē, praksē…patiesībā viņi “praksē” bēgšanu no sevis un savām patiesām sajūtām.

Dažkart arī pats skolotājs ir dažādu garīgo prakšu vācējs un nēsātājs, kurš aiz šī visa “garīgā bagāža” slēpjas…audzē savu ego un mēģina pārlēkt savām ēnas pusēm, tā vietā, lai uzņemtos atbildību un atvērtu savu sirdi sev, lai to dziedinatu, kļūtu godīgs un patiess ar sevi pašu.

Sajūtoties vajadzīgs, atzīts, pieprasīts un beidzot “mīlēts”..no skolnieku puses, viņam liekas, ka visas savas sāpes ir apklusinajis un tās nekad vairs nemodīsies. Tādejādi skolotājs kompensē nemīlestibu uz sevi pašu, kaucošo vientulības sajūtu un tukšumu, kurš nedod mieru.

Pašā skolotājā nereti sēž nemīlēts, vientuļš, bēdīgs puika..kurš ļoti alkst mīlestības, uzmanibas, uzslavas, atzîšanu un kompensē to caur savu skolnieku apbrīnu, pakļaušanos, uzmanību, kuru tikko kā mīlestību.
Kamēr pats mirkst dusmās, agresijā uz sevi pašu un citiem..viņš nav nedz brīvs, nedz gaismas nesējs..Citos viņš spēj redzēt to pašu tumsu un ēnu, kas ir viņā, taču dziedināt to spēs tikai tad, kad būs apguvis kā dziedināt to visu sevī.

Jebkura prakse, kuru vadīs skolotājs, būs tik spēcīga, cik liels ir viņa enerģētiskais potenciāls, kurš, savukart, ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņa apziņas, domu, enerģētikas tīrības. Tā ir Tava atbildība, kā Tu izvēlies savu skolotāju..

Un tā var būt jebkuras citas profesijas pārstāvis, kurš veiksmīgi maskējas zem varas, ieņemamā amata un sasniegumu tituliem..
Tā var būt kā sieviete, tā vīrietis.

Jā, arī aiz “garīguma” var ērti ieslēpties un arī garīgumā var atrast “problēmas” – arī skolotāju var vainot, ka viņš neko nesaprot un nav palīdzējis…arī prakses var nopelt un kritizēt, ka tās visas ir muļķības, ka tās “nestrādā”, jo nekas nav īpaši dzīvē izmainījies dzīvē un sajūtās tās veicot utt.

Visu vainošana ir ārkārtīgi liela vainas sajūta pašam uz sevi, sevī..tas ir arī kauns pašam par sevi, ko cilvēks izjūt..kā sanošu odu, kurš nestkāpjas..
Kauna un vainas sajūtas saspiež sirdi un padara cilvēka dzīvošanu tik nepanesamu, ka vienīgā izeja ir – šo savu kaunu un vainas sajūtu pārmest uz citiem, ārpus sevis…

Mēs savu iekšējo agresiju pagriežam kā revolveri uz citiem cilvēkiem.
Vai ir zināmi citi izskaidrojumi pusaudžiem, kuri ieiet skolā ar ieroci..? Vai viņus vada mīlestība..

Kamēr mēs izvēlēsimies meklēt atbildes pie citiem, kamēr mēs mēģināsim “kļūt laimīgi praktizējot” vai citādi “aizverot acis”, nekas mūsu dzīvē nemainīsies.

Mūsu dzīvi, – labklājību, labas attiecības, veiksmīgu karjeru, atvērtu naudas plūsmu, bērniņa ienākšanu ģimenē nekavē “sliktais” liktenis..To visu kavē Tavi nenokārtotie eksāmeni, – nedziedinātais, nesaprastais, neatlaistais, neatzītais, neidzīvotais un nepārrakstītais Tavā sajūtu pasaulē.

Uzstādījumam, kāpēc es ko daru savā dzīvē, būtu jābūt – es vēlos dziedinaties..es velos saprast, ieraudzīt, spēt to pieņemt, kas manī sāpīgs un dziedināt to. Es velos dzīvot citādāk..es velos atbrīvot sāpes un tā vietā ielaist sevī prieku, vieglumu, gaišumu..Es velos mīlēt, es velos just mīlestību..es velos prast viegli, pavisam viegli saņemt mīlestību.
Es velos atbrīvot savas dusmas..es velos mieru, harmoniju sava dzīvē..

Tev palīdzēs Visums, cilvēki, eņģeļi, pat daba Tev atsauksies, ja Tu patiešām izlemsi nokrist uz ceļiem pats sava lepnuma priekšā..un lūgsi pēc patiesas dziedināšanās.
Tev kāds pados roku, atnāks situācijas, cilvēki, veidi un iespējas, lai viss noturētu Tev labvēlīgi.

Mēs esam cilvēki..cilvēks ir cilvēcīgs, viņš uz Zemes atnāk augt un mācīties. Šeit nav uzvarētāju un čempionu pretim neveiksminiekiem ar salauztiem likteņiem. Šeit visi ir cilvēki.

Vieni atzīst, ka atnākuši mācīties un neiesprūst pie katras aizķeršanās. Otri, baidās sāpju, baidās kļūdīties un baidās kritienu un slēpjas aiz veiksminieku maskām.

Viņus abus atšķir tikai tas, ka pirmie saprot, ka skola nozīmē – mācīties, arī caur kritieniem un ka šeit uzvar tas, kurš turpina iet uz priekšu. Kamēr otrie dzīvo ar apziņu, ka šeit, uz Zemes, ir leiputrija, kurā viss notiek pats no sevis, atbildība ir visu citu rokās un dzīvē viss atkarīgs no “vēja virziena” vai ierakstītā likteņa..

Kad Tu apsēdies pie automašīnas stūres, stūre ir kam rokās…liktenim, veiksmei vai Tev pašam? Kurš stūrē..

Aizvainojums – tā ir nepareizi izdzīvota pieredze. Tāpat kā viss, kas Tev likās negodīgs, nepatiess, nevietā utt., atspoguļo tikai un vienīgi Tava tā brīža nepieņemšanu, ego, lepnumu vai pārāk zemo pašvertibu. Un tas viss liks atgriezties turpat, kur aizsākās..

Om Shanti