fbpx

Klusumā ir kvalitāte..

Mūsu krīzēs bieži vien izpaužas dvēseles kliedziens vai protests pret to dzīvi, ko dzīvojam.
Jautājums, vai tu to atpazīsti, vai arī uzskati, ka esi noguris, pārmocījies, saslimis.

Bieži vien mēs nevis ārstējam slimības, bet cīnāmies ar savu Dvēseli, kura pieprasa plašāku un dziļāku dzīvi. Bet mēs tai bāžam muti ciet un zāļojam.
Tas nav labi. Tāpēc klausīsimies vērīgi un būsim uzmanīgi, mācoties atskārst, ka klusums vislabāk var palīdzēt sadzirdēt skaņu.

Esam dīvainā situācijā, kur it kā ap mums ir tik daudz visa kā, bet neko pa īstam nevaram piedzīvot, saprast un paņemt..

Nonākt pie smalkas izjūtas par dažādām parādībām ap sevi – tas nav stāsts par to, ka apliec sev apkārt ar zeltu inkrustētas mēbeles vai uztaisi mājai tornīti. Tas ir stāsts par tavas pasaules iekšējo izjūtu.

Kad Tu esi sekls, nekas liels tevī nevar ienākt.

Ir vienkāršs, bet ļoti būtisks princips – tava enerģija vienmēr seko tavai uzmanībai.

Piemēram, es it kā kaut ko daru – teiksim, strādāju, bet mana uzmanība pievērsta kam citam, tas nozīmē, ka savā darbā neieguldu visu savu enerģiju.
Jeb – ja klausos mūziku, bet uzmanību pievēršu kam citam, klausīšanās procesā neieguldu enerģiju.

Ir jāiemācās būt uzmanīgam pret to, kas notiek. Pret mūziku, pret cilvēku, kas tavā priekšā. Pretējā gadījumā mūzika kļūst par tādu kā apkalpojošo fonu, kurā tu visu laiku esi.
Tas radina cilvēku pie domas, ka mūzika nav klausīšanās vērta, bet tas savukārt vedina mūs neklausīties citam citā, jo nav jau tik svarīgi. Līdz ar to zaudējam iespēju satikties ar skaistām, nozīmīgām lietām, nerunājot nemaz par cilvēkiem, kas ir ap mums.

Kvalitatīvs klusums ir nepieciešams katram cilvēkam, katru dienu, kaut pavisam nedaudz.

Tas ir ļoti savādi – piecelties no rīta septiņos, un tūlīt ieslēgt televīziju vai radio. Kā var nepatikt to īso rīta brīdi, kamēr esi mājās, pavadīt klusumā un mierā? Dienā taču būs troksnis.
Nu, kā var gribēties katru brīdi piepildīt ar troksni?! Ir traki, ja par bāzes troksni kļūst mūzika.

Brīnos par cilvēkiem, kuriem allaž nepieciešams fona troksnis – man šķiet, tas piesārņo vidi, kurā tu esi. Lai varētu labāk dzirdēt otru cilvēku, ir vajadzīgs fona klusums!

Klusums padara tevi dzirdīgu pilnīgi citā pakāpē! Un to katrs var pārbaudīt – padzīvojot vairākas dienas klusumā, pēc tam tu pilnīgi savādāk dzirdi to pašu mūziku. Kas piedalījušies klusuma retrītos, dzird pilnīgi savādāk!

Un tas nav stāsts par to, ka nevajadzētu sarunāties vai klausīties mūziku – šīs abas lietas viena otrai ir ļoti nepieciešamas. Ja vēlies labi, vērīgi uztvert un dzirdēt, tev vajadzīgs laiks, kurā tu paklusē un nomierinies.

Tāpēc nemīlu fona trokšņus. Klusums man ir visatbilstošākais un produktīvākais fons..

Juris Rubenis