fbpx

KO TU šajā sakarā JŪTI?

Konsultācijās es sievietēm uzdodu pavisam šķiet vienkāršu jautājumu: KO TU šajā sakarā JŪTI?

Un sieviete parasti ļoti raiti sāk stāstīt savas domas.. Es apstādinu, lai vēlreiz uzdotu jautājumu: ko Tu JŪTI? Pastāsti par savām sajutām.”
Iestājas klusums..pauze.

Mēs no savām mammām esam iemācījušās būt stipras, pacietīgas, tikt ar visu galā, nevienu neapgrūtināt arī ar savām emociju izpausmēm, izraudāt spilvenu naktīs, kamēr visi saldu guļ. Un no rīta ..pirms pamosties savai dienai..atkal uzvilkt ierastās pacietības un “labās meitenes” smagās bruņas.

Patstāvīgās, stipras, “smaidīgas”, paceltu galvu, pašapzinīgas, – tik daudz lomu mēs tikai spēlējam. Jo tā vienkārši darīja mamma, tā ir iemācīts dzīvot.

Un izaugam mēs stipras un aukstas..stipras un nejūtīgas…stipras un ieturētas..stipras un izliekamies vienaldzīgas, kad kādam patīkam vai mums pievērš uzmanību..stipras un apjukušas, kad kāds ko grib uzdāvināt, tāpat vien…stipras un tik noslēgtas..stipras un patiesībā tik ļoti nobijušās JUST.

Tā arī dzīvojam. Ar prātu. Visu saprotam, izdaram, paveicam un dzīvojam. Virspusēji un remdeni. Bet šķietami droši un saprotami.

Atgriežoties pie situācijas konsultācijā…
Nodzīvojusi ilglaicīgās attiecībās, sieviete pēkšņi saprot, ka viņa garus gadus tik ļoti baidījusies pazaudēt attiecības ar savu mīļoto vīrieti, ka tik ļoti centusies.. visu un visur centusies. Arī apspiest un neizrādīt sliktās un labās savas emocijas, būt tik ļoti pacietīga, būt tik laba laba laba, līdz pamodās un saprata, ka ir vienalga, viss sirdī sen nomiris…

Tikai tā dīvaini sanāk, vīrieti, dēļ kura bija tik pacietīga, vairāk vispār nav žēl pazaudēt..viņš pēkšņi pat vairāk nav savs, tuvs. Un izrādās, mūs nekas nesaista, tikai sievietes nesaprotamā bezgalīgā centība un PACIETĪBA!

Vai arī, pēkšņi darbā ir kolēģis, ar kuru sieviete sāk, tā starpcitu, dalīties ar savām domām, emocijām, sajutām. Tas taču ir tikai kolēģis, uz viņu nav pieķeršanās, nav bail viņu pazaudēt un sieviete jūtas mierīgi daloties.. Nav bail izskatīties muļķīgi, nav bail, ko viņš padomās utt. Un vienu brīdi saprot, ka sāk iemīlēties kolēģī..?

Sievietei ir raksturīgi domās kavēties pie tā cilvēka, ar kuru ir viegli būt pašai – runāt, just, paust emocijas, dalīties, klusēt un justies labi. Bez nekādas centības, ir viegli.

Viss sākas ar parasti sarunu..
Jo dalīties sievietei – tas ir normāli! Daloties sieviete atveras, uzticas, ļaujas.
Daloties sieviete pieķeras, veidojas iemīlēšanās, aug dziļumā mīlestība. Daloties sieviete savienojas ar smalkajiem ķermeņiem.

Kur ir bailes, tur nav ļaušanās. Kur sieviete nav dabīga un dzīva, kur viņa baidās uzticēties un atvērties, tur var teikt, ka nav arī viņas sirds..

Bailes nav laba “līme” attiecībās. Un centība šāda veida..arīdzan.

Kāpēc sieviete nespēj uzbūvēt skaistas, uzticības pilnas attiecības? Jo bez emocionālās tuvības savstarpējās nav itin nekā..
Bet kā lai tā izveidotos emocionāla tuvība starp partneriem, ja mēs atsakāmies just….ja ejam attiecībās ar prātu..ne sirdi. Ja dzīvojam ar prātu, ne sirdi.

Nav lielāka ļaunuma par sievieti, kura atsakās dzīvot un paust sevi kā sievieti daba radījusi.

Sievietes baidās just. Domāt, izdomāt – tas ir saprotamāk. To iemāca. To mēs noskatījāmies bērnībā.

Vai mammas raudāja vai dalījās ar savām sajūtām – bailēm, izmisumu, prieku, jebko? Stipras mammas, visu varošas mammas domā, ka būt jūtīgai nav “vīrišķīgi” un rādija mums, kā sievietes ķermenī būt super vīrišķīgai, supervarošai, super izturīgai.

Tagad izaugusi, sieviete nezin citu uzvedības modeli. Tagad liek just..? Kas tas ir?!

Kāpēc just ir bail?

Jo tad mani var atgrūst, izsmiet, pamest utt. Gan jau, ka bērnībā sasitusies un raudājusi, un viņai jau maziņai ātri iemācīja to labāk nedarit, neļaut vaļu emocijām, sajūtām: ko pinkšķi…nekas traks nebija..līdz kāzām sadzīs utt. Lūdzu, – gatavs!

Un meitene izaug un ir!! Pacietības kalngals! Ērta bez gala vīrietim savam..klusa, pacietīga, darbīga un tik trakoti nedzīva..

Enerģijas nav, tukšuma sajūta, neko negribas, nav hobiju, nav draudzeņu, vientulīgi..

Visums, dzīve, Tava Dvēsele sarunājas ar mums caur sajūtu pasauli, bet Tu to esi aizvērusi ciet. Pavisam. Un nav dzīvības, nav enerģijas, nav prieka, nav vēlmju, nav sapņu, nav silti attiecībās, liekas, nav itin nekā..

Pasauli nevar izdomāt, sakārtot, paredzēt, samobilizēt ar prātu. Pasauli var tikai just.. Šis ir pats dārgākais sievietes instruments uz Zemes – JUST.

Nejūtot mēs esam nedzīvas.

Vai vainigs ir partneris, ja sieviete baidās paust savas emocijas, nejutas ērti būt emocionāla, jūtīga, nesaprot, kā lai nenodara partnerim pāri ar savām emocijām utt.? Teorētiski nav ne vainīgo, ne nevainīgo. Mēs katrā dzīves mirklī piesaistam sev līdzīgo.
Atbildību gan gulstas vienmēr uz abiem.

Taču sieviete ir tā, kas mājās ir Vieduma paudēja. Tā, kura ir mīļuma sala. Bet ja sieviete savas sajūtas un emocijas ir bloķējusi, tad nebūs ne mīļums, ne dusmas, ne prieka, ne spontanitātes, ne mīlēšanās, kur ir jāprot ļauties un izjust…
Tacu ir tāds ērts mājas robots – sieviete.

Ja sieviete nedzīvo ar sajūtām..viņa ir mazā meitene, kura veljoprojam baidās atvērties, paust savu patieso sievietes dabu.

Just ir bailīgi? Jā, tad, kad esi pārliecināta, ka Tavas sajūtas un emocijas neviens nepaņems pretim, par to nosodīs vai atgrūdīs.
Bet kamēr Tu esi maza meitene, kura baidās just, Tev ir visas izredzes piesaistīt nevis nobriedušu vīrieti, bet puiku, kurš baidās no tavām emocijām, neprot tās paņemt pretim, mierināt tevi, atļaut Tev būt tādai, kāda ir Tava patiesā daba.
Redzi, – līdzīgs pievelk līdzīgu! Nav viens vainīgāks par otru. Mēs vienmēr atbalstam viens otram..

Ja Tu atsakies just, Tu atsakies uzzināt daudz patiesību..kas esi Tu, kāda patiesībā esi Tu..kāds patiesībā ir Tavs partners.

Vai Tu uzdod šo jautājumu sev?
Vai Tu spēj atbildēt uz šo jautājumu otram?

Es zinu, ko Tu domā, bet KO TU JŪTI..?

Om Shanti