fbpx

KRĀPŠANA..saldi tikai brīdi.

Šodien pat jau gana atklāti tiek runāts par to, ka gandrīz katra vai procentuāli lielākā daļa ģimeņu, partneru piedzīvo sānsoļus, krāpšanu, mīļāko ieviešanu, iešanu “pa kreisi”. Dažkārt sievas vai vīri gadiem izliekas, samierinās ar to, ka partnetis dzīvo dubultdzīvi.

Vai tas ir normāli vai nav, par to jālemj katram pašam. Bet ko tas nozīmē, ja mēs palūkojamies dziļāk? Milzīgu egoismu, ārkārtīgi zemu pašapziņu un neprasmi savstarpēji komunicēt.

EGOISMS.
Mēs nevienu partneri nesatiekam tāpat vien. Ja reiz ir sakrustojušies cilvēku ceļi, tad kaut kas par sevi caur šo partneri būs jāapgūst, jāuzzin par savu raksturu, greizām pārliecībām, nesadziedēto vai neesošo pašapziņu, nemīlestību uz sevi utt. Vai arī, ja satiekas divas pašpietiekamas, sevi cienošas un mīlošas personības, izaug viens liels, stabils mīlestības koks.

Katrs satikais partneris – tā vienmēr ir iespēja. Katrs partneris ir iespēja un spogulis, kurā paraudzīties uz sevi pašu. Un dziedināties. Augt.

Krāpt spoguli ir tas pats, kas piezīmēt sev vēlamo spogulī un ticēt tam.
Krāpt to, kas ienāk mūsu dzīvē, kā skolotājs..tā ir liela ilūzija, ka tādā veidā ir iespējams aizbēgt no sevis.

Kad velmi uzņemties atbildību un meklēt kopīgi risinājumus abiem partneriem negribas vai arī ilgstoši neizdodas tikt pie kopīgiem risinājumiem, tad, lai kompensētu savu ievainoto, nesadzirdēto, ilgojošos, vientulīgo, nepiepildīto un sāpināto Dvēseli, mēs atrodam veidu, kā atbildību par savu nelaimīgumu pārmest uz partneri un sameklējam kādu ārpus mūsu kopējās savienības, lai atgūtu to, kas mums it kā PIENĀKAS!
Mīļākam vai mīļākai mēs paši esam gandrīz Dieva statusā, – vislabākie, mīļākie, skaistākie.
Tieši tas, ko iekšēji meklējām – saldu apliecinājumu, ka ar mani gan viss ir kārtībā. Mani gaida, mani mīl, mani novērtē un apbalvo ar baudu..Un es sev varu klusiņām apliecināt, – jā, partneris mājās, tas gan neprot mani novērtēt..
Un, hops – attaisnojums sānsoļiem kabatā!! – mājās mani nenovērtē.

Un arī viņš-svešinieks, liekas ideālais cilvēks, jo..ne zeķes kopā jāmazgā, ne nauda jādala. Un tik ideāli mēs abi esam līdz…attiecības nonāk līdz pieprasīšanai nirt attiecībās dziļāk.

Kapēc krāpšana ir zemas pašapziņas atspoguļojums?
Jo cilvēks nav tik stiprs sevī, lai godīgi atzītos, ka nav laimīgs, kapēc nav laimīgs. Nav tik stiprs, lai aizietu, palaistu vaļā partneri ar kuru nesajūt attiecībās piepildījumi. Nav tik spēcīgs, lai sadzīvotu ar savu vainas un kauna sajūtu par izjaukto ģimeni. Lai izsāpētu, liktu jaunu bildi.

Tas ir cilvēks, kurš nav sevī pieaudzis un nespēj atzīties sev, ka viņam nepietiek drosmes, lai uzņemtos atbildību uz sevi, ka – tas esmu es, kas nemīlu, necenšos, negribu un neprotu neko risināt. Tas esmu es, kas gribu aizbēgt.
Es gribu savu baudu un savu vajadzību apmierināšanu pacelt augstāk par atbildību attiecībās ar otru cilvēku.
Tas esmu es, kas neprotu rūpēties par sevi un partneri..

Pieaudzis cilvēks apzinās – Tas esmu es. Un mana rīcība ir mana atbildība. Nav vajadzība bēgt, izlikties, būt “izveicīgam” krāpniekam.

Kādreiz arī nav tās kopīgās laimes…
Kādreiz patiešām cilvēki atveras ļoti ilgi viens otram un kad tas beidzot notiek, abi saprot, ka ir ļoti dažādi, ar dažādām vērtībām, velmēm, ka nav viens kopīgs virziens un sapņi katru ved uz savu pusi.
Kādreiz partneri nespēj nonākt līdz emocionālai tuvībai, nekādi neuzbuvējas kopējā uzticēšanās platformu, neizdodas atvērties vienam priekš otra. Un tas ir redzams, to jūt abi un saprot, ka labāk ir atbrīvot vienam otru, izsāpēt un likt jaunu bildi iekšā.

Bet, nē…ego pieķeras laulāto statusam, īpašumiem, pašuzbūvētai iluziorai ģimenes bildei, labumiem, ko dod būšana laulātā statusā – ceļojumi, kopējā saimniecība, māja, garantētā partnera sajūta-drošības sajūta. Daudziem nav velme pazaudēt labumus, ko dod attiecības. Ir bail palikt vienam, spīts – neatdot savu partneri otram.

…Tas viss ir ego, lai vai kā mēs to mālētu. Un ne kripatiņas mīlestības..tīras un patiesas.

Protams, te vēl varam piejaukt klāt arī paliekošā, piekrāptā partnera pašapziņu..vai tās neesamību. Bailes, nedrošību, nespēju atzīt sev, ka izliekoties neredzam partnera sānsoļus – tas bija tikai padomjlaiku sieviešu “gudrības” atspoguļojums. Šobrīd viedums slēpjas nevis tajā, kā es protu izlikties sānsoļus neredzam, bet tajā, lai līdz tam attiecības vispār nenonāk.

“Krāpnieki” ir cilvēki, kuri izvēlas ar vienu kāju palikt tur, kur silti..kur sajūt savu ērto pozīciju – màjas, ģimene, bērni, kopīgs bizness, kopīgi īpašumi un nevēlas to pazaudēt, bet ar otru kāju iekāpj kāda cita cilvēka dzīvē. Tā teikt – savu kaislību, baudu apmierināšanai. Sava ego pilnīgākai apmierināšanai.

Ar vienu partneri saista PIENĀKUMI un stabilitāte un ar otru kaisle un totāla BEZATBILDĪBA. Jo par to otru cilvēku…nu, viņam taču jāsaprot, es esmu aizņemts/aizņemta, precējies tomēr. Es esmu precējies/precējusies – šķiet, tas taču visu attaisno.

“Viņš ir precējies” – tas ir ērts attaisnojums TIKAI priekš ļoti zemas pašapziņas mīļākā/mīļākās, jo cilvēks, kurš sevi ciena, ļoti apzināti izvēlas savu vietu, ne aizvietotāja..

Cilvēki pat attaisno sānsoļus ar dvēseles liesmas atrašanu, pēkšņu uzplaiksnījušu mīlestību un kaut ko tik pārdabisku, kam nespēj pretoties.

Bet tieši tamdēļ mēs esam cilvēki, ka esam apveltīti ar prātu, sajūtām, emocijām un mums pieaugot un nobriestot, kā pieaugušām personībām, pienākas uzņemties atbildību par savu rīcību un izvēlēm. Jo tieši atbildības sajūta un nobrieduša, pieauguša cilvēka atspoguļojums.

Ir ērti būt mīļākai priekš precēta vīra vai vīrieša, kurš nedibina dziļākas attiecības, nesola uzņemties par sievieti atbildību, neveido attiecības, neprec…un pat netaisās atstāt savu ērto, silto ligzdiņu. Ērti…- nav jāuzņemas pilna atbildība par viņu..krekli, pusdienas, nekadas atbildības, tikai bauda, tikai dāvanas un komplimenti, viesnīcas, pārsteigumi. Tāds abpusēji izdevīgs darījums.
Kopā abus vieno noslēpums – mēs abi krāpjam Tavu ģimeni..Mēs abi ļoti ciešam…un mūs vieno šīs “ciešanas”. Vēl mūs vieno mājās palikušā partnera piesmiešana un brīnišķīgs seks.

Gadās arī tā, mīļākā statusā nonākušais cilvēks ir ar tik zemu pašapziņu, ka izņemot gultas priekus, viņš nesaņem un arī neatļaujas vairāk prasīt neko…Atnāk “varonis”, lai apmierinātu sevi, atbrīvotos no sakrātās, negatīvās enerģijas, izmantotu mīļāko, kā atkritumu kasti, kurai izsūdzēt savas likstas un aizietu, kā uzvarētājs.
Mani iekāro, mani pielūdz, grib, gaida, mīl…visas/visi – ego met kūleni no pašam sevī uzpūstās ilūzijas.

Samaksa mīļāko statusā nonākušajam – pilnīga brīvība..līdz nenotiek iemīlēšanās. Tad ieslēdzas pilnīgi citi iekšējie mehānismi – pieprasīšana, ciešanas, vientulības sāpes, agresija, pieķeršanās, pēkšņi parādās velme svētkos nepalikt vienam un milzīgas dusmas uz to laulāto partneri, kurš “tur” navadziņu savos nagos..

Egoisms šodien tiek attaisnots ar visu ko un iepakots smalkos papīros. Taču tas tik un tā ir un paliek egoisms.

Ne visi ir spējīgi panest atbildību. Ne visi līdz atbildībai izaug..

Attiecības piedzīvo dažādus attīstības vai degradācijas posmus un saglabāt vienmēr veselu līdzsvaru sevī – tas nav nedz reāli, nedz vienkārši. Mēs augam katrs individuāli, izejam cauri savām vecumam atbilstošām krīzēm. Tas prasa lielu gudrību, pacietību, iejūtību, empātiju, mīlestību, lai spētu tikt galā ar sevi. Bet vēl ir iejūtīgi un atbalstoši jānostāv blakus savam partnerim, kad viņš iziet cauri savām krīzēm.

Tas prasa zināmu gudrību, – prast iedotu otram telpu, saglabājot pats savu telpu un no šīm telpām veselīgi dalīties viens ar otru.

Visbiežāk, mēs iekavējamies vai iestrēgstam katrs savās krīzēs, vai neizdzīvojam tās vispār. Pašu iekšējā apmaldīšanās liek domāt, ka sajustā nelaimīguma cēlonis slēpjas partnerī. Un mēs sākam visas savas pretenzijas, gaidas, velmes pēc atbalsta, uzmanības uzvelt uz savu partneri..arī savas neizprastās dusmas un velmi pēc iekšēja piepildījuma. Viņš sāk smakt..vai apaugt ar vainas sajūtu. Vai noslēgties.

Neguvuši to mieru, apmierinājumu, pēc kā brēc dvēsele, no sava partnera, mēs izlemjam viņu sodīt – atrodam mīļāko, kas mums it kā kompensēs partnera neiedoto, nenosegto vajajadzību pēc milestibas un visa tā, kas atgrieztu pie sajutas – es esmu īpašs…

BET!
Tas, ka Tu nesajūties pašvērtīgs, īpašs, vajadzīgs, vērtīgs, mīlēts – tie ir Tavi iekšējie caurumi un nevienam partnerim nav nedz mērķis, nedz uzdevums tos aizpildīt.
Tas ir katra paša roku darbs.

Ja Tev pietrūkst atbalsta no āras, pieķeršanās izrādīšana no ārpuses, no partnera puses, visticamāk, Tu pats sevi nedz mīli, nedz cieni, nedz sajūties vērtīgs. Tu, protams, vari mēģināt kaut visu savu partnera ķermeni sevī iebāzt, tas Tavu iekšējo tukšumu un vientulības sajūtu neaizlāpīs. Arī mīļākai un mīļākam tas neizdosies.

Gribam mēs to vai nē – mūs mīl tik ļoti, cik mēs mīlam paši sevi. Un mēģinot nomanipulēt ar cilvēkiem sagrābstot sev iztrūkstošo mīlestību, – tas ir ļoti iluziors mēģinājums aizmālēt savu tukšo pašvērtības kausu.

Mēs varam vienlaicīgi lēkāt uz vienas, divām, trīs vai pat piecām kājām …varam krāt mīļākos un mīļākās, kā trofejas, (ja reiz citas uzvaras dzīvē nespējam sasniegt), taču tas tikai atspoguļos paša lēkātāja iekšējo nepieaugšanu, nenobriešanu, neprasmi uzņemties atbildību, nemīlestību uz sevi pašu un iekšējo nelaimīgumu un tukšumu.
Un tam patiesi nav nekāda sakara ar varonību, seksapīlu, harizmu vai izveicīgumu. Arī, ja pats sev to iestāsti.

Krāpjot cilvēks VIENMĒR demonstrē, ka viņš kārtējo reiz krāpj sevi. Ka viņš ir krāpnieks pa dzīvi. Tāds viņš būs arī kā draugs un kā biznesa partneris. Netici, pavēro.. Uzmetējs ir un paliek uzmetējs. Un tas skar visas dzīves jomas un sfēras. Diemžēl..

Nereti starp augsta līneņa darījuma partneriem tiek vērtēts tieši šis aspekts – vai cilvēks, ar kuru taisamies noslēgt vienošanos, ir atbildīgs, ir stabilās, ilgstošās partneattiecībās. Jo tas liecina par personības iekšējo spēku, izturību, atbildības sajūtu – iziet visam cauri kopā ar savu partneri, nepadodoties ārējiem izaicinājumiem un saglabājot, pirmām kārtām, uzticību pats sev.

Krāpjot cilvēks apliecina, ka nespēj un neprot risināt savas lietas, ka meklē vieglākos risinājumus, pie tam, nerēķinoties, ka ar savu rīcību, agrāk vai vēlāk, sāpinās citus, iesaistītos cilvēkus.
Krāpšana ir krāpšana, lai kā mēs to iepakotu un tikai retais apzinās, ka izņemot sevi, nevienu citu jau nepiekrāpt.

Ego neatļauj paklusēt, ieklausīties, sadzirdēt, izrunāties. Ego ir karalis. Tas grib karalisku risinàjumu. Tā, lai no malas izskatās, ka es dikti izveicīgs..
bet caur ego cilvēks gūst tikai mazam bērnam līdzīgus risinājumus, kas neved tālāk par asarām un sāpēm.

Lai saglabātu uzticību attiecībās – tas nav “laba” partnera nopelns. Nē, tas ir Tavs nopelns, ja Tu spēj uzņemties atbildību uz sevi..par sevi – Tu demonstrē savu “lielumu”, savu vērtību apzināšanos, savu atbildību, savu briedumu, savu spēju nepārlikt atbildību uz partneri – viņu vainojot savās nelaimēs, – iekšējā nepiepildījuma sajūtā, neprasmē priecāties un izbaudīt dzīvi, negatīvismā, nespējā runāt un meklēt risinājumus. Tava uzticība atspoguļo to, ka Tu esi atbildīgs cilvēks.

Nav runa, ka jādzīvo arī tad, ja laimes kopējas nav. Ja nav, tad pieņemt lēmumu kopīgi meklēt risinājumu vai iet katram savu ceļu.

Pats sev atbildi – Tu dzīvo, jo mīli..vai tamdēļ, ka ērti, ka mani mīl, ka droši, ka bērni, ka īpašumi, ka..

Kur nav laimes, tur skaisti nami, tāli ceļojumi un pat krūzīte ar zelta maliņu to “neaizmālēs”.

Un, kas tad ir laime attiecībās?
Manuprāt, tā ir velme rūpēties par otru..ne iespītēt, ieriebt, pārmest atbildību, savas dusmas utt. Jā, viss ir tik vienkārši, – es dzīvojot ar otru, vēlos, lai viņš ir laimīgs.

Om Shanti

%d bloggers like this: