fbpx

KRITIKA. KURŠ NO TĀS CIEŠ VISVAIRĀK

Protams, ka mēs katrs mēdzam tiesāt, vērtēt, kritizēt, ..svērt un mērīt. Dzīvojot duālisma pasaulē tas ir gandrīz neizbēgami. Pie tam, kāds to dara nepiedomājot, cits – apzināti meklējam savu kritiku objektus. Un ir tāda kategorija cilvēku, kurus par mūžīgiem kritiķiem sauc. No tiem baidās, izvairās.

Kā darbojas kritika?

Tas, kuram ir tendence būt kritiskam, nosodošam, vērtējošam skaļi, – tas patiesībā ir daudz drosmīgāks par to, kurš klusībā šņākuļo. Taču tā nemaina faktu, ka kritizējošs cilveks rāda to, ka viņam paša dzīve ir vientuliga, garlaicīga vai tik pilna sāpju, ka labāk ar sevi nesavienoties.
Un šis cilvēks visu viņam dāvāto enerģiju no Visuma velta citiem.. Principā viņš apbalvo ar savu uzmanību tos, ko par “upuri” izvēlējies.
Ne vienmēr cilvēks zin, ka ir kļuvis par kāda upuri, taču skaļa kritika to padara redzamu.

Te tikai jautājums, – kurš patiesībā vēlas būt redzams..

Bet bez šiem drosminiekiem ir arī tie, kuri slēpj savu kritisko “burbuli” aiz pieklājīga smaida vai pavisam šķietami neitrālas sejas izteiksmes. Taču apkārtējā vide pie mums nāk rezonējot uz to, kas atrodas iekšpusē, nē ārpusē iepakots.

Kritika ir jaudīga agresija, kuru tā vietā, lai to ieraudzītu sevī un pārstātu vērst uz sevi, mēs vēršam ārpus sevis.

Kuram no tā sliktāk – kritizētājam vai tam, kuru kritizē!?

Nu, padomājam paši, – kura galvā atrodas domas? Kādas ir domas, no tā paši slimojam vai starojam!
Kādas domas – tāda dzīve. Ko radam savā prātā – to piesaistam vēl un vèl.

Tas, kuru kritizē, arī ir izvēlējies šo mācību. Iespējams, lai saprastu, ka ir, visupirms, jābūt skaidrībai pašam sevī, – kas es esmu. Tikai zinot sevi, es varēšu objektīvi izvērtēt otra viedokli. Arī uz sevi vērstu kritiku.

Ja kritika aizķer, skaidrs, ka aizķer tas, kam es ticu. Tātad, dziļi sirdī es pats par sevi to vai tā domāju un sajutos atmaskots. Tas sāp.
Pirmā reakcija, – gribas aizsargāt savu slēpto teritoriju un uzbrukt. Bet bet bet..cik tad ilgi to darīsim.
Tikai, kad brūce ir sadziedēta, neviens tīšs vai netīšs pieskāriens nevar tai likt izjust sāpes..

Apzinies, kuras tēmas sava virzienā dzirdot, tevī rodas trauksme. Tur arī slēpjas risinājums. To notverto, atbrīvosies uz visiem laikiem.

Lai atbrīvotos no tieksmes, velmes, neapzinātas rīcības kritizēt, nosodīt otru, iesākumā tas ir jāapzinās: es esmu kritisks, dusmīgs, aizvainots..Jo…un te zemapziņa ar jums sazināsies pati, tikko būsiet atvēruši savas durvis.
Kas tas ir par mehānismu, kas notiek manā galvā. Kapēc es gribu būt agresīvs uz ārpasauli, cilvēkiem?

Kritika…agresija..neapmierinātība.. Ar ko es sevī esmu tik ļoti neapmierināts? Par ko es uz sevi dusmojos? Ko es sev nespēju piedot? Kurš man ir licis domāt, ka es neesmu labs, lai mani mīlētu..

Kad es ieraugu, spēju piedot, pieņemt, samīļot, atzīt sevī visu..savas bailes, fobijas, neveiksmes, sakāves, izgāšanos..tik pat kā visu labo sevī, es atslābbstu..ienāks miers.

Kad es caur sāpēm ieskatīšos vēlreiz savā sirdī, iespējams, tur sēd vientuļš mans iekšējais puika, meitene un klusi nobijies gaida, kad mani kāds paņemsi rokās un pateiksi, ka es esmu labs..ka man ir tiesības dzīvot..but laimīgam. Ka man vairs nav jāmēģina skaļi uzbrūkot citiem paziņot, ka man ļoti salst..un, ka man ir tiesības dzīvot un būt mīlētam.

Kad Tu sev atgriezīsi šīs tiesības. Kad pārtrauksi uzbrukt citiem ar savam sāpēm?
Nē, netiesā sevi. To esi darījis visu šo laiku.
Vienkārši, kad pietiks spēka, ieskaties sevī.

Tu esi kritisks, kad patiesībā alksti siltumu un tuvību. Mīlestību, atzīšanu, pieņemšanu..kā ik viens.

Šo spēli mēs katrs spēlējam tikai paši ar sevi..

OmShanti