fbpx

KURŠ DZĪVO ILGĀK – TAS, KURŠ ČĪKST VAI TAS, KURŠ..PIEAUDZIS

Pastāv viedoklis, ka pateicoties tam, ka vīrieši nesūdzas, tie agrāk aiziet no dzīves un biežāk kā sievietes cieš ar sirds-asinsvadu slimībām.
 
Nu, nē. Čīkstētāji nedzīvo ilgāk, draugi. Viņi dzīvo mazāk vai tik pat, bet daudz mazāk vērtīgi.
Bet labāk par visiem dzīvo cilvēki, kuri ir STRESA IZTURĪGI.
 
Stresa izturība – tā ir iekšēja spēja, prasme PAĻAUTIES UZ SEVI.
Tas nozīmē – kļūt pieaugušam un uzņemties atbildību par savu dzīvi, par saviem lēmumiem, pārstāt dzīvot maza bērna pozīcijā meklējot “mammas roku” un mammas mūžam atbalstošās acis citos cilvēkos. Vienā mirklī mēs izaugam. Un mūsu uzdevums ir izaugt ne tikai savā fiziskā ķermenī, bet arī emocionāli nobriest.
 
Pastāvīgi turot izstieptu roku pēc palīdzības un atbalsta, sevī atbalstu neattīstīsi. Tā arī meklēsi ar acīm nepārtraukti, kam sāpi savu izstāstīt un uz kā pleca atbalstīties.
 
Kamert pats sev par mammu nekļūsi, nepieaugsi, jebkurš, kurš nonāks ar tevi intīmās attiecībās, riskē nonākt Tavas mammas lomā.
Partnerim vajadzēs tevi slavēt, attaisnot, noslaucīt degunu, sakārtot bantes un visu laiku piedalīties Tavā iekšējā dzīvē un pat stūrēt to..
Un kā gan citādāk? Vai tad ne tapēc cilvēki precas?
 
Nē, cilvēki precas ne tādēļ, lai sēdētu kādam uz kakla, bet tapēc, lai kopā kļūtu par vecākiem (saviem berniem vai kopējiem projektiem).
 
Jūs esat jau izaugusi un jums vajag personīgo emocionālo atbalstu. Veiksmi savu paši novērtējiet, skumjas savas un dvēseles sāpes arī paši izvērtējiet, izdariet secinājumus.
 
Ja partneris atsaucas un vēlas līdzdalību jūsu pārdzīvojumos, atveriet to, kas ir svarīgs jums.
Taču jums arī bez viņa ir jāprot tikt ar sevi galā. Tā ir jūsu iekšējā pasaule – JŪS ESAT TĀS SAIMNIEKS..
 
Stipru un ilgstošu Dvēseles sāpi ciest nedrīkst, vajag vērsties pie ārsta. Tādas sāpes nav norma, īpaši, ja tā turpinās ilgi un tai ir nopietns iemesls – tuva cilvēka zaudēšana, piemēram.
Bet mērena neilgstoša sāpe – tā ir dzīves norma. Un pieaugušam cilvēkam ir jāiemācās tikt ar to galā, izdzīvot pašam, nemeklējot neviena atbalstu.
 
Taču, nez kapēc, tas daudziem tik grūti nākas. Jo liekas tik loģiski – aiziet un pasūdzēties. Izrunāties ar tuvāko draudzeni. Izraudāties uz laulātā pleca.
Un tajā daudzi redz galveno attiecību jēgu – stāstot par savu sāpi, meklējot atbalstu un saņemot to.
 
Emocionālā noslēgtība patiešām ir kaitīga, emocionāla apmaiņa ar cilvēkiem – tas ir ļoti svarīgi. Bet apmainīties var un vajag ar produktīvam lietām – ar pozitīvām emocijàm, neizmantojot ļaunprātīgi negatīvās emocijas. Tās grauj pašu un Tavu sarunu biedru diemžēl arī neiedvesmo uz pozitīvismu. Ko Tu dod otram..tādus cilvēkus vari satikt savā dzīvē.
 
Pie tam, jēdziens “līdzpārdzīvošana”. Daudziem liekas, ka līdzpārdzīvošana ir līdzi čīkstēšana un sūdzēšanās par dzîvi. Par to, ka līdzpārdzīvot laimi un prieku arī var, daudzi nez kapēc nezin.
 
Dzīve nesastāv tikai no patīkamā, taču jūsu ziņā ir ko ar to darīt..
 
Autors: Марина Комиссарова
Психолог
Tulkoja: OmShanti