fbpx

Labākā vieta uz zemes?

  • mīļotā cilvēka apskāvienos.

Apskāvieni runā. Bez vārdiem.
Apskāviens dziedina. Mierina.
Ieskauj savā laukā, piekļauj sirds telpai un klusi pieņem..to, kas Tev sāp, to, kas Tu esi, no kā Tu baidies, ko baidies pateikt un reizēm pat nemaz nezini.. Apjukumu Tavu ieskauj. Nemieru. Alkas. Ieskauj Tevi visu.

Apskāviens ir telpa. Tā ir atpūtas vieta. Vieta, kurā noliegt galvu nav nedz neērti, nedz ērti..tur pazūd “ņemt un dot” un pastāv vien klusa vienošanās – es Tev esmu. Šobrīd.
Tik, cik Tev to vajag. Tik, cik Tu to proti pieņemt. Es šajā mirklī esmu Tev.

Apskaujoties nerunā. Un runā, vienlaicīgi. Tikai vārdos to neietēpt. Tas dziļāk skan..
Bērns apskauj, jo ..- tā tuvāk sirsniņa sirsniņai. Tā tuvāk. Pavisam. Tā pa īstam. Tā jūtu. Un tā vajag.
Tu apskauj bērnu, jo – tā kopā.. es turpinu tevi. Tā apliecinu – mīlu.
Mīļotais apskauj, – tā savā spēkā, mierā, tā Tevi pie sevis vedu, tā savas durvis Tev es atveru.
Tu mīļoto vīrieti apskauj..- tā savu mieru, klusumu, tā sevi uzticot. Tā savu vājumu spēkā pārvēršu. Tā es tevi pieņemu.
Vecākus apskauj..- milzīgā Pateicības priekā izkūstot..mīļumā peldoties. Te beznosacījuma mīlestība piedzima kopā ar mani..te es nonācu uz rokām.

Cik daudz valodu ir šai vienā žestā, kurā nav vārdu. Cik daudz kā salabot, izmainīt, radīt jaunu spēj viens apskāviens.

Jā, mēdz būt auksti apskāvieni. Kur rokas plaši atvērtas, bet sirdi veljoprojām sargā bieza betona siena. Bet atvērtas rokas ir pietiekami liels cieņpilna žests. Pieņem. Neatgrūd jau tā aizslēgti sirdi. No tā var vienmēr dzimt kas vairāk..Katram savs laiks.
Bet Tu esi īsts, atvērts un patiess. Varbūt salūzīs betona sienas.

Kas slēpjas apskāvienā, par to neraksta dzejnieki. Tas šķiet vel netveramāks par Mīlestību, kuru gadsimtiem daudzina.

Man patīk apskaut cilvēkus. Kapēc? Es vēl nezinu..

Bet zinu, ka Mīlestībai ļoti piestāv apskāviens.

Rīta pārdomās
OmShanti

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligāti aizpildāmie lauki ir atzīmēti *