fbpx

MĀCIES JUST..

Zini, ar ko aizņemti lielākā daļa psihologu? Māca cilvēkiem just..

Just sevi, nosaukt vārdā savas emocijas un sajūtas, būt savienotiem ar to, kas pašā dzīvo.

Māca dzīvot…dzīvot dzīvi ne turpināt dzīvot kā mirušam. Dzīvot jūtot, ne tikai par to labi protot prātot, dzīvi savu izdomāt..

Katrs cilvèks agrāk vai vēlāk dzīves laikā gūst kādu traumu, pēc kuras izvēlas savas sajūtas izslēgt. Lai varētu izdzīvot. Lai varētu turpināt dzīvot vismaz kaut kā.

Bet bez jūtām nejūtas vairs absolūti nekas. Uguntiņa acīs lēnām nodziest un visu laiku gribas gulēt.. Taču pat to var pārstāt just. Gulēšanas saldo prieku.

Dažus tāda bezjūtīga dzīve iedzen tik totālā izmisumā, ka tie dodas meklēt palīdzību pie speciālistiem. Un šis viens no speciālistiem – psihologs, māca no jauna just un sajust.

Pārējiem izdzīvot palīdz atkarības..emocionālo attiecību veidā vai pudeles, darbaholisms vai..paši izdomājat.

Un skaidrs, no kurienes viss nāk. No bērnības, kad neviens nevienam nerādīja un nemācīja, ko nozīmē – just sevi, verot sevi, izzināt sevi.

Neviens neuzdeva tādus jautājumus, kā – ko Tu patiesībā vēlies? Un kā Tu domā? Vai, ko Tu jūti?

Nerādīja, ka katra cilvēka iegšējā pasaule ir ļoti svarīga, plaša un skaista telpa…ka tā ir vērā ņemama.

Neviens nemācīja pašvertības nozīmi un par spēku, kas slēpjas ticībā sev. Nemācīja to, ka dzīve ir dažāda un tajā ir radošums…

Iekšpasaule – tas ir katra cilvēka dzīves pamats!

Iekšpasaule Tava – tur viss sākas. Viss, ko Tu redzi, piedzīvo ārpus tevis, ir Tavas brīnumainās un neatkārtojamās iekšpasaules projekcija.

Katra cilvēka dzīvē bijuši mirkļi, kad pārdzīvojumi mainījuši tā dzīves skatījumu. Mainījusies apziņa, domāšana, vērtības.

Kad paša sajūtas kļuvušas par pamatu pasaules izjušanai.

Un šķiet, ka šie secinājumi ir acīmredzami. Kurš gan strīdēsies ar savām jūtām?

Taču…tā diemžēl ir, ka šajā kultūrā, kurā mēs dzīvojam, pieaugušais teicami prot noliegt acīmredzamo. Cilveks ir iemācîjies negribēt to, ko viņš patiesībā grib un nejust to, ko patiesībā jūt. Kontakts ar sevi ir zaudēts..

Un cilvēks dzīvo nedzīvs būdams..Un kas? Visi tà dzīvo.

Ja es Tev jautāšu: “Tu jūti?” Tu man, protams, atbildēsi: “jā!”

Bet vairums gadījumos tie būs meli. Ne man. Tu pats sev samelosi.

Un nav pat ar ko to salīdzināt…meli vai patiesība, jo visu savu dzīvi Tu dzīvo tieši tā.

Un tik un tā..pasakai ir labas beigas. Cilvēki, lai kur arī tie atrastos, lēni un prātīgi sāk rast kontaktu ar savu ķermeni un savu sajūtu pasauli. Paši vai caur dažādām praksēm.

Un arī bērnus šodien audzina jau citādāk. Tā, lai iekšpasaulē neviens nenomirtu..

Bet es vēl aizvien domāju…kas notika, ka cilvēks tik viegli aizmirsa par savu iekšējo pasauli? Noniecināja visi neredzamo? Pazaudēja savu unikalitāti un pašvērtību?

Kāds vispār var būt no tā “kaifs” – dzīvot esot mirušam?!

Avots: http://re-un-er.livejournal.com/565260.html

Tulkoja: OmShanti

%d bloggers like this: