fbpx

Mammas neadekvātās “rūpes”

Rūpīga mamma mazulim – tā ir viskaistākā mīlestības valoda stap bērnu un mammu.
Bet, kad mamma cenšas “rūpēties” par savu 18, 20, 35, 40 un pat 50 gadīgo dēlu, ir jāsaprot, ka to pilnīgi droši var pielīdzināt sava bērna “kastrācijai”.

Te gan jāsaprot, kas ietilpst zem jēdziena “rūpēties”, jo bērns ir un paliek bērns uz visu mūžu. Tikai attiecību formai gan būtu jāpamainās.
40gadīgam vīrietim mazgāt bikses un aprūpēt viņu, – tas nav tas pats, kā to prasa 3 mēnešu vecs mazulis.

Šīs neadekvātās “rūpes” visbiežāk ir mammām, kurās dzīvo lielas bailes palikt vienai, kura baidās kļūt nederīga, nevērtīga, jo dziļi sirdī sev ir ielikusi sevī pārliecību, ka tieši bērns atspoguļo viņas vērtīgumu.
Patiesībā mums katram pašam sevī vērtīguma sajūta ir jāizaudzē. Neviens, un arī bērns, nav atbildīgs par savu vecāku mazvērtību un mazdūšību vai nemīlestību uz sevi.

Bērnam ir bijis dots atnākt, lai mēs varētu piedzīvot mātes godu. Par to esam pateicîgas un sniedzam mīlestību tik, cik vien ir mūsos.
Mūsu, vecāku, uzdevums ir salikt bērnam ceļa somu un atļaut viņam doties tālāk pašam.

Pats! Viņš tikai pats var gūt dzīves pieredzes. Jo vairāk pieredžu, jo stiprāks, pārliecinātāks un pašapzinīgāks kļūst bērns, jo veiksmīgāks visās dzīves jomās. Dzīves pieredze veidojas tikai pašam reālo uzdrīkstoties, ejot, mēģinot, kļūdoties un atkal ceļoties kājās. Tikai tā var iepazīt sevi, iepazīt savas robežas, iemācīties mijiedarboties ar citiem. No mums tas prasa atbalstu un viss. Emocionālu un morālu atbalstu. Pārējo bērns pats izdarīs.

Sargājot pārmērīgi savu bērnu no “nedrošās” pasaules, pamācot, kritizējot, darot lietas, darbus bērna vietā, uzņemoties atbildību savu bērnu vietā, neuzticoties viņiem – mēs sagraujam bērna personību, kura vēl pat nav paspējusi izveidoties.

Ir tik ļoti egoistiski pārlikt uz bērniem sevī gadiem auklēto nelaimīgumu, nepiepildījuma sajūtu, bezcerības, vientulības un trauksmes sajūtas, sevī nedziedināto ieilgušo depresiju un neprasmi dzīvot atvērti.
Bērns dzīvo savas mātes dzīvi un skatās uz dzīvi savas mātes acīm tik ilgi, kamēr ir savienots ar viņu ar nabas saiti. Lai bērns veiksmīgāk spētu pārraut nabas saiti, palīdziet viņam – sākot dzīvot savu dzīvi, paņemot atpakaļ atbildību par savu dzīvi savās rokās, pārstajot koncentrēties uz savu bērnu, kā sev piespraustu medaļu.

Ar laimīgu un pašapzinīgu māti ir daudz vieglāk pārraut bērnam nabas saiti un sākt dzīvot savā spēkā, ar jaudîgu enerģiju, ar interesi acīs. …kā to māti, pār kuru bērns ir neapzināti pārņēmis aizbildniecību. Jā, nereti bērni adoptē savas mammas un klūst par gādīgu vecāku savai mammai. Skumji, bet fakts.

Ja bērns ir sāvis dzīvot savu māti glābjot – no viņas nelaimīguma, upura sindroma, zemās pašapziņas, brieduma trūkuma, bailēm, tad viņš savu dzīvi ir apracis zem lielas smaguma nastas, kura nevienam bērnam nav pa spēkam nest.
Mātei šī bērna pozīcija var būt pat ļoti izdevīga, jo nav lojālāka cilvēku uz pasaules, kā māti mīlošs bērns.

BET! Nav iespējams bērnam izglābt savu māti! Kaut tik daudzos šī utopija dzīvo..
Ūdens vienmēr tek no augšas uz leju.

Kad savā maza bērna augstprātīgumā mēs, bērni, ļoti vēlamies Viedi, gudri, stiprāki..pamācīt, izglābt un nolikt uz “pareizā” ceļa nelaimīgo māti, jāatceras, ka mēs to daram, lai patiesībā tādā veidā tiktu pie savas mātes mīlestības. Mēs glābjam sevi…

Tamdēļ no mīlošas mātes ligzdas ir vieglāk izlaisties un uzsāk veiksmīgu savu dzīvi. Šie bērni ir veiksmīgāki, pašpietiekamāki, vieglāk tiek galā ar dzīves grūtībām.
No nemīlošas mātes aiziet un ļauties savas dzīves būvēšanai ir daudz grūtāk un dažkārt pat neiespējami…vilks atpakaļ vainas-atbildības sajūtas enkurs..mātei taču nav viegli, viņa taču bez manis nevar, es taču nevaru viņu atstāt, viņa taču tik daudz ziedojusi, man taču ir jābūt pateicīgam. Šie bērni dzīvo vientulībā, trauksmē, nomākti, nespēj organizēt savu dzīvi, jo savu enerģiju ziedo un sev nav iedevis atļauju būvēt savu dzīvi. Tādu, kādu vēlas.

Tikai ļoti mīloša, pašapzinīga un drosmīga māte priecājas par neatkarīgiem, brīviem, stipriem garā saviem bērniem. Tikai stipra sevī sieviete neuzmet saviem bērniem kaklā pienākuma enkuru – padari manu dzīvi piepildītu, mani pašu priecīgu, laimīgu, uzvedies tā, lai tava uzvedība mani iepriecina vai vismaz neapbēdina.

Brīvos bērnus nav iespējams kontrolēt..
Sieviete, kura uzticas sev, kura ir pašapzinīga, ir izveidojisi sev piepildītu dzīvi, viņā dzīvo ticība, ka ar viņas bērniem viss vienmēr būs labi. Viņa saprot, ka katru taču uz Zemes sargā un pieskata, pavada un dod zīmes. Viņa drīzāk noskaitīs lūgšanu, ja sajutīs trauksmi, nevis zvanīs ar kontroljautājumiem un baros savas bailes.

Kamēr māte mēģinās ar saviem izplestiem spārniem lidināties apkārt saviem bērniem, viņa egoistiski, neļauj bērniem pašiem iemācīties uzticēties pasaulei, cilvēkiem un dzīvei.

Tā īsti nav palīdzība. Arī mīlestība, nē. Tā ir varmācīga “mīlestība”, bailes, neuzticēšanās saviem bērniem, Visumam, Dievam, sev pašai..tā ir pieķeršanās saviem mīlestības augļiem un velme noturēt.
Tā ir velme ieņemt Dieva lomu.

Pieaugt nozīmē – skaidri apzināties savas velmes, skaidri just savas robežas un spēt tās nosargāt, zināt, kas man der un kas neder, just, kur iet vajag un kur nebūs labi.

Pats svarīgākais brieduma rādītājs ir – kad cilvēks pārslēdzas uz atbalsta gūšanu pašam sevī un izslēdz savas gaidas no ārpasaules. Kad cilvēks 100% uzticas sev un atbildība par dzīvi ir viņa rokās.

Es arī esmu māte un dzīvo manī visas daudzās sievietes šķautnes. Mīlošā, cīnītāja, mazā meitene, koķetā kaķene, Viedā sieviete un raganiņa..
Savam bērnam es esmu māte, bet šajā dzīvē es neesmu tikai māte.

Palaist bērnus ārā no ligzdas un nekontrolēt to lidojumu – tā ir katras mātes gana sarežģīta un gara skola. Pamatīgi liek ielūkoties savā patiesajā mātes dabā..

Mīlam savus bērnus un mīlam pašas sevi. ❤️

Kristīne Om Shanti