fbpx

MAMMU, ES VAIRS NEESMU TAVS..

Mammu, man ir gandrīz 40 un es vairāk neesmu Tavs..Tava.

Es vairāk neesmu Tavs mazais puisēns, mazā meitenīte.

Mūsu attiecības man ir ļoti dārgas, taču man vairāk nav ar ko par tām samaksāt..

Es gandrīz nomiru, tā arī nepadzīvojis..

Līdz 10 gadu vecumam es slimoju līdz pagurumam ar ASTMU…lai tikai Tu sajustos vajadzīga un vērtīga. Es patiešām nevarēju bez Tevis un slāpu katru ik reizi, kad izjutu trauksmi vai bailes, bet Tevis blakus nebija. Un arī, kad Tu blakus biji, es izjutu ko tādu, dēļ kā arī nevarēju elpot.. Bet to neizpratu.

Kad man palika 10 gadi, tēvs aizgāja un es pēkšņi krasi sapratu, ka es esmu vienīgais vīrietis ģimenē un man vajag būt stipram. Nedrīkst vairāk raudāt. Nedrīkst baidīties. Nedrīkst tevi satraukt, nedrīkst sadusmot. Vajag par tevi rūpēties.

Kaut kas tajā visā nebija pareizi, pretīgs, pretdabīgs. Bet tad es vel nezināju, kā citādāk..

Manas lēkmes sākumā palika biežākas un katru reizi likās, ka es nomiršu un, iespējams, es patiešām arī gribēju nomirt..

Bet es dzīvoju.

Un dzīvoju es dīvaini. Mazā desmitgadīgā puisēnā bija iemitinājies kaut kāds pēkšņi savecojis drūms trauksmains vīrietis, kurš ik dienu centās iztikt ārā no mežonīgās, bezspēcīgās spriedzes..

Tad es nesapratu, ka neapzināti biju uzstādījis sev sarežģītu un neprātīgu uzdevumu..

Es toreiz izlēmu, ka – ja reiz tēva nav, MAN vajag padarīt TEVI LAIMĪGU!

Man šķita, ka tā ir vīrišķīga darīšana – nezinu, kur es to ņēmu – PADARĪT SIEVIETI LAIMĪGU..

Tikai 30 gadus vēlāk, jau esot terapijā, es uzzināju, ka tas nav vīrieša uzdevums. Tas vispār nav uzdevums.

LAIME – TĀ IR KATRA PAŠA CILVĒKA IZVĒLE, PROCESS, CEĻŠ.

Izvēle, process un katra paša cilvēka ceļš un itin nevienam nav tas jāorganizē priekš otra.

Bet man bija tikai 10.. Blakus nebija neviena, izņemot Tevis, mammu, un man bija ļoti bailīgi un jutos ļoti pazaudējies.

Es pat, zini, tā godīgi neatļāvu sev sajust, ka tēva vairs nav.

Es pat neatļāvu sev sadusmoties, izdusmoties, apvainoties uz viņu. Bet man to visu vajadzēja izdzīvot. Kaut arī akmens manā ķermenī parādījās – “Par ko Tu tā ar mani, tēt?”

Daudzi jautājumi palika manī un pārakmeņojās. Nebija, kam tos uzjautāt. Tu, es biju pārliecināts, būtu sadusmojusies uz mani, ja es būtu par tēvu runāt sācis.

Un es tad sarunāju ar sevi, ka tēva nav.. Man vajag mācīties dzīvot bez viņa. Visticamāk, tur bija ļoti sāpīgi..Taču es neatļāvu sev to just.

Es nogriezu to daļu sevis, kura nīdēja, kliedza, plosīja no sāpēm manu mazo bērna dvēselīti.

Tad pēkšņi..astma atkāpās. Es strauji kļuvu tik liels, bet Tu, nez kapēc – tik maziņa un bezpalīdzīga, ka es pēkšņi saku just, ka Tu mani neizglābsi, bet slimot priekš sevis kļuva..kaut kā bezjēdzīgi.

Glābt vajadzēja tevi! Es ne visai sapratu, – no kā es sāku tevi glābt.

Es ieskatījos katrā Tavā skatienā, ieklausījos katrā nopūtā, es centos uzminēt Tavas velmes, Tavas domas.

Es tā noguru tad un nekādi nevarēju saprast – no kā…

Tikai tagad, tiekot skaidrībā un šķetinot to savu dzīves daļu, es ieraudzīju, izjutu, kur slīka mana enerģija.

Tad bija mani 15 un 16 un 17. Es zināju, ka Tu gribi, lai es kļūtu par ārstu. Kā Tavs tēvs. Man toreiz nebija saprašanas, ka tādā veidā Tu centies atgriezt viņu savā dzīvē – caur mani.

Sasien mani ar neredzamām ķēdēm ar vectēvu. Lai es kļūtu priekš Tevis tas, kas patiesībā vectēvs nekad nebija Tev – uzticams, neaprakstāms vīrietis, kurš nekad tevi nepamestu un nenodotu. Kurš tiktu skaidrībā ar citiem vīriešiem Tavā dzīvē, pasargātu tevi no viņiem, tai skaitā, arī no mana tēva.

Ak, mamma, ja vien es tad būtu spējis saprast un zināt, ko Tev vajag un, ka tas viss nav pie manis…ka tas viss ir pie citiem cilvēkiem, citiem Tavas dzīves vīriešiem, es tik ļoti nebūtu baidījies no tavām dusmām, tavām histērijām, nebūtu plēsis sevi uz pusēm redzot Tavu neapmierinātību, redzot tevi NElaimīgu..

Es nebūtu bijis tik piesiets Tev ar tūkstots neredzamiem diegiem, ne tik pazaudējies savā, tad vēl jaunā, bet drīz jau pieaugušā dzīvē.

Es kļuvu par ārstu. Ķirurgs. Centos strādāt specialitātē. Sāku taisīt pirmās sarezģitas operācijas. Stažējās pie daudziem slaveniem un atzītiem ārstiem un tie teica, ka esmu perspektīvs ārsts,…taču sirds dziļumos es jutu, ka tas nav mans..Es mīlēju…Bet Tu taču nemaz nezini, Mamm, ko es mīlēju, kas man patika..

Man patika akmeņi..Daudzkrāsaini, lieli un mazi, pusdārgakmeņi un ļoti dārgi. Un bērnībā es sapņoju kļūt par juvelieri..

Es skaidri atceros, kad mani kārtējo reizi atveda uz slimnīcu, pieņemšanā sēdēja kāda ļoti skaista sieviete – ārste un pirmais, ko es ieraudzīju – gredzenu ar lielu akmeni viņai uz pirksta. Tas akmens (tas bja ametists) tik ļoti aizrāva mani, ka es pat pārstāju elpot. Un tad es izlēmu, ka strādāšu ar akmeņiem – gatavošu rotas ar akmeņiem.

Šis sapnis katru reizi šķīda gabalos pret Taviem vārdiem, ka man ir jākļūst par ārstu..

Tu katru gadu, gandrīz ik dienas atgādināji man, ka man VAJAG būt ārstam!

Un es nodevu Tevis dēļ, Mamm, Tavas laimes dēļ (es tik ļoti vēlējos tam ticēt) to savu sapni..

Pēc tam bija sievietes. Ar viņām viss bija sarežģīti. Es tad nesapratu, ka ar katru no viņām man viss bija tik neveikli, taču..nevis ar viņām, bet Tavā priekšā.

Es sevī jutu pretrunīgas sajutas un tas, nez kāpēc, bija Tev adresētas..Man likās, ka kaut kas manās attiecībās ar sievietēm nav pareizi.

Un es ilgi nevarēju saprast to, ka…Kaut kādā mirklī es skaidri sajutu, ka..man ir KAUNS.

Man ir briesmīgs kauns Tavā priekšā. It kā es katru reizi nodotu tevi. Bet kapēc tieši tas?.. Es taču neesmu Tavs vīrietis, mammu. Vai..? Man ir pretīgi no tādām domām, bet tās pašas nāk.

Atceries, kā es pēc tam sāku pieņemties svarā. Man tad bija 30. Es tik ļoti to pārdzīvoju. Pat vairāk kā par to, ka vairāk kā gadu man nebija nekādu attiecību ar sievietēm, bet pēc vairākkārtējām neveiksmīgām operācijām es saku domāt par to, kā aiziet no ķirurģijas prakses un sākt pasniegt lekcijas.

Tikai tagad es saprotu, ka visi šie notikumi ir saistīti, ka tā bija krīze. Un, ka es tad centos no Tevis ATRAISĪTIES caur to visu, pārgriezt nabas saiti… – pametu darbu, centos dzīvot viens.

Bet ar to visu man bija tik ļoti bail, tik briesmīgi, līdz nāvei bail, ka es netikšu gala, ka es kaut ko daru nepareizi, ka es no kaut kā atdalos.. Es centos izdzīvot. ES ĒDU. Es bezgalīgi, neapdomīgi ēdu. Palielnājos. Kaunējos.

Pats sev kļuvu pretīgs. Bet nekādi nevarēju sevi vadīt. Es patiesībā sen biju pazaudējis vai nekad man arī nebija bijušas atslēgas pie sevis paša un savas dzīves, bet bija kaut kāda ilūzija, ka es kaut kur eju un kaut ko daru, cerot, ka tas arī ir pareizi, bet tajā brīdī šo plīvuri nonesa pilnībā.. Es pazaudēju jebkādu orientieri. Pie visa vēl atgriezas arī astma..

Es atgriezos pie Tevis..

Man likās, ka es izelpoju, tiku zem Tava spārniņa, kļuva mazliet mierīgāk.

Un tai pat laikā..mana jau tā salauztā personīgā dzīve, kļuva ne tikai vientulība un bēdīga, bet arī vel pārstāja BŪT MANA PERSONĪGĀ. Tu biji visur. Bet manis gandrīz nebija.

Es pavisam pametu darbu, bija kaut kādi iekrājumi un es centos izdzīvot spēlējot Online-kazino.

Šūpojos azarta šūpolēs pilnībā atsalumā no savas personīgās dzīves.

Tagad es saprotu, ka slīku šajā atkarībā, cenšoties nepieskarties tam savam vezumam sāpīgo sajūtu, kurās arī varēja noslīkt..

Tad..nomira tēvs.

Nomira viņš..bet mainījās kaut kas manī.

Tagad saprotu, ka ar savu aiziešanu viņš man pasniedza milzīgu dāvanu.

Es burtiski atjēdzos! Es sajutu, kā manī sakustējās iesākumā mazs akmentiņš.

Tad kāds lielāks akmens sāka kustēties tik spēcīgi, ka es vairāk nespēju NEJUST..

Tēvs ar savu aiziešanu pateica man kaut ko svarīgu, dzīves svarīgu.

Kaut ko ļoti vīrišķīgu, lidojošu, trāpīgu, burtiski kā bultu pašā sirdī, Dvēselē.

Viņš, šķiet, man pateica:

“DZĪVO, dēls. NOMIRT TU VĒL UZSPĒSI.”

Es pēkšņi sāku redzēt, kā Tu esi savecojisi, mamma. Es pēkšņi sāku just, ka es arī esmu vecs kļuvis un man palika līdz pretīgumam šausmīgi.

Kļuva tik skaidri redzams, ka es tā vairāk turpināt nevaru. Es biju pazaudējis visu, ko varēju. Sevi, savus spēkus, savus sapņus, savas velmes, savu ceļu, savu mīlestību. Es atdevu Tev visu, ko varēju, pat vairāk. Visus savus parādus un ne savējos arī..

Es gandrīz nomiru, tā arī nepadzivojis, mamm..

Bet, Mamm, es vairāk negribu mirt kopā ar tevi Tikai tapec, ka Tu esi tādu izvēli savā dzīvē izdarījusi..

Es vairāk nespēju ignorēt savus dzīves impulsus. Es cairak nespēju pavadīt Tavu miršanu, Mamm.

Man ir gandrīz 40 un es vairāk neesmu Tavs.

Es esmu pieaudzis cilvēks, vīrietis ar savu Likteni.

Es vairāk neesmu Tavs puisēns, Mamm..

Autors: Jeļena Barimova

Avots: lifehealingspace.ru

Tulkoja: OmShanti