fbpx

Mēs esam tik stipri, cik esam savienoti ar sevi, cik esam spēcīgi Garā.

Mums ir jādzīvo tā, lai sevi nekad nezaudētu. Lai stāvam stabili uz Zemes arī tad, kad šķiet nav vairāk itin neviena uz ko paļauties, kam izraudāties uz pleca vai ielīst azotē un noslēpt asarainās vai izmisušās acis.
Neviens mūs nevar izglābt no sevis paša. Var uz mirkli dot mierinājumu, pleca sajūtu, atļaut ieskauties otra mierā, atpūsties un sastiprināties. Bet tad atkal ir jāceļas kājās un jādodas dzīvot tālāk.

Mēs esam tik stipri, cik esam savienoti ar sevi, cik esam spēcīgi Garā.

Dzīve ir ceļojums, kurā vienmēr būs kalni un lejas. Tas liks mums daudz ko piedzīvot.
Kad mūs satver savās skavās bailes, izmisums, trauksme, dusmas, mēs automātiski zaudējam sevi, izlēcam no sevis, kļūstam trausli, pilni traukmes, apmaldījušies. Tas nozīmē, ka sam izsisti no iekšējā līdzsvara. Bet mūsu uzdevums ir vienmēr atgriezties pie sevis, pie sava centra, sava kodola. Lai kas arī notiktu, meklētu mieru sevī, atgriezties pie sevis, ne tvert pēc mierinājuma ārpus sevis.

Viss ārējais ir mainīgs un var pazust, aizgriezties, mainīt domas, formu, laiku un telpu jebkurā mirklī. Ja Tu esi atkarīgs no ārējās formas – cilvēki, viedokļi, mantas, notikumi, Tu neesi brīvs..Tu esi pakļauts mainīties līdzi visam, kas mainīsies ik mirkli…Tu esi atkarīgs no visa un visiem.

Tikai, kad cilvēks ir pats savā centrā un vienmēr prot tur sevi atgriezt, viņam ir stipras saknes, pamats un mājas, kurās vienmēr justies drošībā. Tāds cilvēks soēj diez gan ātri sevi atgriezt iekšējā mierā arī pēc lieliem dzīves sitieniem un būt ļoti atbalstošs blakus esošiem.

Kamēr es nejūtos sev draugs, nav man pasaulē draugu.
Kamēr es nejūtos sev tuvs, nav pasaulē neviena man patiesi tuva. Būs vientulīgi.
Kamēr es nejūtos sev mīļš un īpašs, itin neviens man tāds nešķitis ilglaicīgi..

Om Shanti

Foto: Edīte Markusa