fbpx

Mēs nepiedzimstam, lai patiktu. Mēs piedzimstam, lai dzīvotu.

Cilvēkiem šķiet, ka mirklī, kad viņš atļaus pats sev pārstāt fokusēties uz to, ko grib, par ko sapņo, ko negrib vai, kas ir ērti citiem un sāks dzīvot vadoties tikai pēc savām patiesām velmēm, – viņš automātiski kļūst par egoistu un neciešamu cilvēku.

Pirmkārt, šī doma apciemo, jo acīmredzot, zemapziņa uzskata, ka būt labam cilvēkam, nozīmē – darīt tikai to, kas ir ērti vai patīk citiem.
Otrkārt, zemapziņa skaidri zin patiesību..ja atļautu sev vaļu..viņš darītu daudzas citiem kaitnieciskas lietas, jo tur sevī daudz naida uz cilvēkiem. Naids un dusmas ir dēļ sev aizlietām tiesībām dzīvot un būt sevī brīvam. Taču labā tēla maska un mākslīgi labās veiktās rīcības to piesedz.
Treškārt. Mūsos visos ir gan baltā, gan ēnas puse. Tās veido mūs par vienu veselumu, par cilvēkiem. Taču skolas sistēma un vecāki iemāca no savas ēnas puses kaunēties.
Tamdēļ mēs kļūstam par savas vienas lielas daļas noliedzējiem. Un sākam dzīvot slēpjot no apkārtējiem savas neērtās patiesās daļas. Tas prasa daudz enerģijas, dzīvošanu trauksmē. Uzliekot masku, komunicējot caur savu “labo” daļu, mēs cenšamies nostumt malā to daļu, kuru pašiem atzit ir grūti vai bail. Un bail, ka citi to var pamanīt – mani visu patiesā gaismā. Tamdēļ slēpjamies.

Tai pat laikā, cilvēki, kuri spēj ar mieru lūkoties savā “tumsā”, ierauga, ka nekā uzņemot bailes, tur nedzīvo un tās ieraugot, pat smieties gribas. Un visu, kas mēs esam – mums vajag to visu, jo zem ēnas puses ir ieslēpts cilvēka resurs.

Patiesi, ja cilvēkā nav ļaunuma un dusmas vai naids uz cilvēkiem, viņam neienāk prātā, ka atļaušanās būt par sevi pašu, – būt patiesam, godīgam, atvērtam, īstam – tas automātiski nozīmē būt ļaunam.
Cilvēks ir tāds, kāda ir izveidojusies viņa būtība. Vai par kādu personību viņš ir izaudzis.

Cilvēki, kuri slēpj savu patieso dabu, izliekas, manipulē, lai gūtu citu uzmanību..visbiežāk to dara aiz tā, ka paši tic, ka savā būtībā nav jauki. Viņiem, nez kapēc šķiet, ka patiesu, atklātu viņu neviens neizvēlēsies, nemīlēs vai nepamanīs. Tamdēļ dzīvo savu dzīvi citiem. Izdabājot, uzminot otra velmes, vajadzības, esot labs, ērts..

Un tā mēs te manipulējam gadu simtiem ar vārdu salikumu: ESI TU PATS!
Nemaz nenojauzdami, ka būt par sevi pašu – tā ir katra cilvēka norma. Tas nav nekas, kas būtu jāsasniedz vai to izdarot būtu sasniegts kāds super augsts līmenis.
Gluži pretēji, ir jānoņem pa kārtiņai no sevis tās bailes un deztruktīvās pārliecības, kuras liek slēpt savu patieso ES, komunicēt caur savām bailēm ar apkārtējiem un tātad – dzīvot pastāvīgā melu pasaulē ar sevi un citiem.

Cilvēks katrs ir ļoti vērtīgs, taču reti kad satiek viens otru. Jo pastāvīgi dzīvo maskās..sargājas, izliekas, cenšas, spēlē un nekad arī nezina, kur sākas un beidzas viņš pats.

Izdabājot mēs zaudējam divreiz. Sevi un otru.

Iedod cilvēkiem tiesības nepatikt viņiem. Paliks vieglāk elpot.
Mēs nepiedzimstam, lai patiktu. Mēs piedzimstam, lai dzīvotu.

Om Shanti