fbpx

Mēs paliekam tur, kur paliek mūsu neizsāpētās sāpes

Jebkurš mūsu pārdzīvojums, no kura nevaram izšķirties, ir liecība tam, ka mēs nepieņemam šo pasauli tādu, kāda tā ir šobrīd. Šobrīd tieši Tev. Un tā ir pretošanās, nepieņemšana.

Dzīvošana skumjās, aizvainojumos, dusmās, pretenzijās uz sevi un citiem, mēs paši sev nobloķējam ceļu uz priecīgu tagadni un laimīgu nākotni, jo visa mūsu enerģija aiztek pagātnes atmiņu apkalpošanai. Velkot līdzi notikušo un nepalaisto, mēs burtiski visu laiku dzīvojam pagātnē. Nepiedotais, ar dusmām un pretenzijām piepildītais, neizsērotais, nesaprastais, – tas viss ir Tava šodiena, ja vēljoprojām dzīvo Tavā sirdī.

Ir cilvēki, kuri aktīvi nodarbojas ar pieņemšanu. Praktizē pieņemšanu, skaita afirmācijas, iztēlojas pieņemšanu..dara to ar prātu vēloties patiesībā “atkratīties” no pagātnes, no smagās un neērtās nastas. It kā kāds šo nastu mums ar varu uzspiestu.

Pieņemšanas jēdziena pamatā guļ nepieņemšana. Cīnoties ar sevi par iekšēju mieru un pieņemšanu, cilvēks apliecina, ka dzīvo lielā nepieņemšanā. Cīņa ir nepieņemšana pašā saknē. Cīņa ir pretestība, esošā neatzīšana.
Cīņa ir velme visādiem spēkiem izmainīt to, kas mani ietekmē… vai izmest to, aizmirst to, atteikties no tā.

Pieņemšanu nav iespējams nedz izlūgt Visumam, nedz izauklēt ar prātu. Lai cik viedas prakses mēs neapgūtu, pieņemšanu praktizē praktiski..

Tikai izprotot notikušo, tā patiesi un no visas sirds vēloties iedziļināties, izprast un piedodot sev, cilvēks atbrīvo sevi no pagātnes notikuma ietekmes. Pieņemšana notiks pati, kad mēs pārstāsim bēgt no savas pagātnes un izdarīsim izvēli ieskatīties notikušajam acīs.
Nē, tas nav viegli. Tur var būt daudz sāpju..daudz par daudz. Tapēc, pirms lūgtu no sevis pieņemšanu, palūdz sev drosmi..

Bet arī tādu, protams, var izdarīt izvēli – ielikt sāpīgos pagātnes notikumus skaistās burciņās, pārliet saturu ar savu sāpju marinādi un aizkonservēt ciet ar vienaldzību. Tad iemest visdziļākā pagrabā, izslēgt gaismu un nekad nekad nekad to nevērt vaļā.

Zini…., bet tā pagraba uzturēšana prasīs enerģiju. Daudz enerģijas. Un Tu pat nenojautīsi, kapēc Tu dzīvo bez spēka, bez iedvesmas, apātijā, kapēc cienos nāk depresijas, kapēc neko negribas, kapēc viss šķitīs pelēks, vienmuļšs, bezjēdzīgs un tukšssssz…
Neredzami un klusi Tava enerģija plūdīs turp, – uz Tavu pagrabu.
Nepārtraukti.

Un tur gadiem aizplūdīs Tava enerģija, kura paredzēta smiekliem, iekšējai brīvībai, pārticībai, labklājībai, bērniņa ieņemšanai, sava mīļotā satikšanai, savas radošās izpausmes atklāšanai, kaut kā jauna radīšanai, veselībai, velmju piepildījumam utt.

Tur aizplūdīs Tavs iekšējais spēks, ticība, mīlestība un velme sevi iepazīt. Jo nepārtraukti savā zemapziņā Tu uzturi bailes nosargāt šīs iemarinētās burciņas..lai neviens tās neatrod, neierauga, neuzzin.

Tātad – mēs paliekam tur, kur paliek mūsu neizsāpētās sāpes. Slēpjam to vai noliedzam, tas, kas ir, tas ir. Un ar pieņemšanas vingrinājumiem nevar padarīt par nebijušu to, kas reāli ir iestādīts Tavā sirdī.
Sirds vēlas redzēt Tavu drosmi atbrīvot sevi no pagātnes krāmiem un pārstāt tos barot ar savu enerģiju, tā palīdzot tiem eksistēt. Nekad neuzsūcas pats un neizkūst.

Pieņemšanas centieni ir mēģinājums pārlēkt pašam sev pāri.
Pieņemšanas centieni apliecina Tavu spītīgo velmi nesadarboties ar sevi, piemānīt pašam sevi. Arī dusmas uz to, kas bijis, ko nācies piedzīvot. Bet Tu tiešām domā, ka dzīve Tevi soda? Nevis dod to, ko Tu katru dienu piesauc, kam velti savas domas vai ko esi lūdzis kā mācībstundas savam šim iemiesojumam? Varbūt, ka pieņemšana sākas ar atbildības uzņemšanos uz sevi? Sevi..nevienu citu.

Pieņemšana atnāk pati..pēc izdarīta mājas darba. Tā ir atbrīvošanās sajūta..tas ir miers..tas ir kluss, laimīgs iekšējs prieks. Tā ir kā svaiga gaisa dvesma…tā ir enerģija! Tā ir sevis atbrīvošana.

Tā ir liela mīlestība, drosme un prasme atbrīvot pašam sevi no savas nepiedošanas.

Cita ceļa nav uz priekpilnu šodienu, rītdienu, kā tikai sakārtojot rūpīgi noslēpto..

Om Shanti

Priecājoties par dzīvi – tā cilvēks pauž tai Pateicību.