fbpx

Mīlestības meklējumos

Uzaugot ģimenē, kurā bērns negūst sev pietiekami uzmanību, rūpes un apliecinājumu, –
•es esmu vajadzīgs vienkārši tapēc, ka es esmu
•es esmu mīlēts
•mani var mīlēt
•es esmu vērtīgs utt.,
bērna bads un izsalkums pēc mīlestības un uzmanības apliecinājumiem veidos turpmāk visu viņa dzīvi.
Tas līdzināsies mūžīgai cīņai par uzmanību uz sevi…

Šāds iekšējs domāšanas veids (es neesmu pietiekami labs, gudrs, skaists, jauks, lai mani mīlētu….es neesmu mīlestības vērts…es nevienam nepatīku…mani tāpat neviens nemīl..) liek nepārtraukti sameklēt situācijas un cilvēkus, kas to apstiprinās.
Cilvēks nepārtraukti atradīs ne to partneri, ne tos draugus, ne tos darbus.
Un viņš var gadiem ilgi neieraudzīt savā dzīvē situācijas, kuras visu laiku atkārtojas, kā pa spirāli un sagādā vienas un tās pašas vilšanās un sāpes.
Šķiet, ka dzīve ir netaisnīga, vainīgais ir kaut kur ārpusē, taču visu, kas notiek ārpusē translē mūsu iekšējās, bērnībā iegūtās, pārliecības.

Nu, cik gan labu draugu var pievilkt savā dzīvē cilvēks, kurš ir aizvērts, nevienam neuzticas, ir bērnībā uztvēris savu vecāku uzvedību, kā nodevību nodevību, pamešanu, ignorēšanu? Tikai tādu pašu, – kurš pats ir tik pat aizvērts un sāpināts un neuzticības pilns. Vai arī tādu, kurš rīkosies precīzi tāpat, kā bērnībā izrīkojās vecāki – pēkšņi aizgriezīsies, viegli nodos, nerēķināsies, nerespektēs cilvēka sajūtas utt. Un tas ir vienīgais veids, kā pievērst mūsu uzmanību sevī nedziedinātām vietām un likt ieraudzīt un nomainīt pārliecības, kuras mūsu dzīvi nedara laimīgu, vieglu, brīvu.

Ir viegli respektēt, cienīt un mīlēt cilvēku, kurš respektē, ciena un mīl pats sevi. Un absolūti neiespējami iedot vai dalīties ar to, kas otrā nav pēc noklusējuma. Ir ļoti grūti mīlēt cilvēku, kurš pats sevi nemīl.

Tā nu tas ir – kamēr mēs paši nepaņemsim atpakaļ no saviem vecākiem atbildību par to, kas mēs esam, kādi esam, cik mīlami un īpaši esam, tikmēr visu dzīvi var pavadīt sajūta, ka mamma un tētis vēljoprojām nosaka, cik vērtīgi vai nevērtīgi patiesiesi esam.

Pieaugšana nozīmē – pašam lemt par sevi, pašam rūpēties par savām emocionālàm, fiziskām un mentālām vajadzībām. Un prast pieņemt, ka mūs audzināja ar tām mīlestības rezervēm un to izpratni par bērnu audzināšanu, kura vecākiem bija un varēja būt. Mēs paši vēl nezinam, kādi vecāki būsim saviem bērniem.
Der atcerēties patiesību, ka arī vismīlošāku vecāku ģimenē uzaugušam bērnam būs ko pastāstīt psihoterapeta kabinetā..
Pretenzijas uz vecākiem nedziedina mazaa bērna rētas. Tas viss norāda, ka mazā bērna stāvoklis turpina Tevī dzīvot.
Pieņemšana. Pateicība. Izpratne. Šie būs vērtīgi instrumenti.

Mazam bērnam, vecāku mīlestība un uzmanība, – tas ir izdzīvošanas jautājums. Bet lielam esot, cilvēkam būtu jāprot dzīvot no savas pieaugušās personības daļas arīdzan. Nereti tas nenotiek un varam redzēt, kā izsalkušais “bērns” ir iesprūdis arī savos 40 un 50 gados maza, infantila bērna lomā. Viņš savus partnerus padara par bērnībā iztrūkušo mammu vai tēti un pieprasa no viņa visu to, ko nav saņēmis savā bērnībā – nedalītu uzmanību, klātbūtni, liek pieņemt viņa kaprīzes, niķus, negarstāvokļus un pieprasa bezierunu visa saprašanu, piedošanu un beznosacījuma mīlestību. Bet pretim dod to pašu, protams, nespēj. Viņš vispār nespēj dot neko pretim attiecībās, kā tikai paklausību vai pakļaušanos, lai tikai nezaudētu satvērienu ar mammu. Jo pieauguša cilvēka resurss vēl šādā cilvēkā nav attīstījies.

Lai saprastu, vai esmu kādā no savas bērnības scenārijos, jāierauga, kurās savas dzīves jomās turpinu dzīvot pieprasot, apvainojoties un dusmojoties. Pieaudzis cilvēks lietas un situācijas risina, kamēr mazs bērns apvainojas, dusmojas, izolējas un situācijas paliek “karājoties gaisā”.
Bērns jau neko nerisina, viņš sagaida, kad mamma ar tēti visu atrisinās.

Kā vēl var izpausties mazā bērna slāpes pēc vecāku uzmanības, atzinības un mīlestības pieaugušā vecumā.
Piemēram, meitene tic, ka viena, bez partnera, viņa nav vērtīga, tamdēļ nepārtraukti meklē un cenšas nodibināt attiecības sasteidzot procesu un vienīgās bailes galvā, kuras viņu virza attiecībās – ka tikai mani nepamet, nevis …hmmm, pavērošu, vai šis ir mans īstais cilvēks.
Nonākusi attiecībās viņa cenšas izdabāt, izpatikt, ir gatava atteikties no sevis un kļūt ērta, “laba”. Un tas viss ne uzplaukušās mīlestības dēļ, bet..lai tikai ieraudzītu partneta acīs, ka ir atzīta, pieņemta, akceptēta un mīlēta.

Tādā veidā, esot maza bērna sajūtās, bet pieaugušo ķermenī, mēs turpinam atstāt maza, infantīla, emocionāli izsalkuša bērna tēlu. No šī stāvokļa nav iespējams izveidot cieņpilnas, mīlestības, uzticības pilnas un emocionāli tuvas attiecības. Jebkurās ttiecībās turpināsies izsalkums, tukšums..radīsies ar vien jaunas drāmas un liksies…kapēc partneris ir tik auksts, vienaldzīgs, despotisks, agresīvs, noslēgts utt.

Pirmkārt, līdzīgs pievelk līdzīgu. Otrkārt, pašapzinīgs vīrietis vēlas sanemt resursu no sievietes, ne adoptēt mazu, nemīlētu meitenīti.

Laimīgām, piepildītām, mīlestības pilnām attiecībām ir jāsatiekas diviem nobriedušiem cilvēkiem, kuri ir gatavi dalīties ar savu resursu, mīlēt un būvēt uzticības pilnas attiecības. Bet kamēr meitenē ir slāpes, emocionāls bads pēc mīlestības un uzmanības..kamēr viņa pati sevi nespēj ieraudzīt, kā vērtīgu, svarīgu un īpašu ar vai bez attiecībām, tikmēr ārpasaule nespēs nekādi pierādīt pretējo.

Tikai jau ietaugot vien savu uzvedību un apzinoties SAVU ciešanu iemeslus attiecībās, mēs spējam ieraudzīt savas ievainotās vietas un meklēt veidus, kā sevi dziedināt. Viss ir mūsu pašu rokās. Arī laimīgas attiecības.

Kristīne Om Shanti