fbpx

MĪLESTĪBU PRET VAINAS APZIŅU

Ilgstoša vainas apziņa liek aizmirst, ka esi mīlestības vērts un cienīgs.
Vaina neļauj izjust veselīgu pašapziņu un pašvērtību. Tā piespiež kļūt tik labam un jaukam, ka vairs nevari apkārtējiem pateikt „nē”.
Tādējādi zūd pašcieņa un tu sāc noliegt savas vajadzības, bet tas ļoti ātri atspoguļojas pasaules reakcijā pret tevi – no tevis sāk pieprasīt ..visu. Tas, diemžēl, sāp un sagādā neciešamas emocijas. Rezultātā, lai sevi pasargātu, tu nocietinies.

Tieksme justies vainīgam ir tieši proporcionāla tam, cik spēcīgi periodā līdz savai pilngadībai esam iepazinušies ar dzīves ēnas pusēm.

Bērniem līdz deviņu gadu vecumam ir tendence justies atbildīgiem par katru pāridarījumu, pat ja viņi ir tikai aculiecinieki. Turklāt daži vecāki protas pastiprināt šo atbildības sajūtu, uzkraujot bērnam savas negatīvās emocijas un sūkstoties par slikto dzīvi vai naudas trūkumu.

Lai atbrīvotos no vainas apziņas – vispirms ir jāatzīst, ka gadījās kļūdīties un “iekulties” vainas sajūtā un jāatjauno pārliecība, ka esmu mīlestības cienīgs.

Nekļūdās tas, kurš neko nedara, bet tas, kurš neko nedara – neattīstās.

Mocīšanās vainas apziņā nozīmē – nepiedot sev kļūdas un attiecīgi no tām neko nemācīties.

Protams, nedaudz sajust nožēlu ir tīri cilvēcīgi – pateikt sev, ka varēju jau rīkoties citādāk, gudrāk utt. Bet ar to arī pietiks, jo jāpasaka sev arī to, ka attiecīgajā brīdī nevarēju rīkoties citādi – to, ko darīju, tobrīd uzskatīju par vislabāko risinājumu. Apstākļus noteica n-tie faktori – dzīves pieredze, dvēseles stāvoklis, apkārtējo reakcijas un, iespējams, arī Visuma nodoms par lomu, kuru tieši man bija jārealizē Lielajā Plānā.

Lai kas tas arī nebija – ir jāpiedod sev un jāpieņem jauno pieredzi, lai dotos tālāk!

Mēs katrs varam realizēt savus sapņus, ja izkāpjam ārā no nožēlas un sākam cienīt sevi par drosmi, par izturību… Tā es atjaunoju pašcieņu savās acīs un pieņemu zināšanu, ka esmu mīlestības cienīgs un vērts. Vienmēr!

Autors: Janita Andersone