fbpx

Mīlēt sevi, cienīt sevi. Jo tikai tad Tu esi gatavs mīlēt un cienīt citus.

Kad Tu jau trešo un piekto un sesto reizi esi gatavs atvērt savas durvis cilvēkam, ar kuru pieredze ir parādījusi, ka jums ir pilnīgi un radikāli atšķirīgas dzīves vērtības, cilvēkiem, kuros mīt slēpta agresija, kuri slēpj savas dusmas, acīs ir lišķīgi jauki, bet nespēj noturēt savu vājumu un pārvērš to ļaunumā, kuru iekšēji izjustā mazvērtības sajūta liek kompensācijai izjust varu pār Tevi, kuri viltīgi izmanipulē informāciju, lai vēlāk iedurtu vissāpīgākā vietā, kuri meklē komunikāciju, tikai, lai apmierinātu savu zinātkāri, ne abousēji dalītos un kļūtu emocionāli vienlīdz tuvi utt., tad tā jau ir Tava totāla nemīlestība pašam uz sevi.

Cik gan daudz mācības vēl esi gatavs saņemt no cilvēka, kurš savās rokās nes skaisti iepakotu atombumbu, pirms Tu apstāsies un palūkosies acīs nācējam.
Vai viņš tiešām nāk ar mīlestību? Vai nāk ar savu nedziedināto vājumu – slēpto agresiju, dusmām, skaudību, kam gribas atrast izeju caur kādu citu?
Vājumu, kam patiesais adresāts, visticamāk, ir pilnīgi cits objekts.
Bet, par cik, Tu esi bez robežām, naivs, jūtīgs, ar spēcīgi ieaudzinātu “labās meitenes” vai “labā zēna” kompleksu, neproti sevi nolikt vienā acu līmenī ar citiem, jūties mazs un nevērtīgs, esi savu vainas sajūtu iepakojos atbildības sajūtā, ka pret visiem jābūt labam utt, Tu nācējām acīs nepaskaties, Ten nav sava filtriņa… un patieso ainu nemaz neesi gatavs redzēt. Jo tas, ko ieraudzīsi, liks uznemties atbildību un pieņemt lēmumu.

Jā, mums patiešām ir jābūt labiem un lapniem un atvērtiem uz visiem un katru, bet ne akliem!
Ir cilvēki, kuri ļoti veikli spēj pamanīt upuriska tipa cilvēkus, ar kuriem savas negantās spēles uzspēlēt. Mūsu uzdevums ir MĀCĪTIES redzēt ar sirdi, nebūt naiviem, neatļaut sevi izmantot, nolikt sevi kā materiālu, uz kura kādam pakāpties. Sevi mīlēt mūs mācīs visdažādākos veidos.

Protams, mums ir atļauts ar savu dzīvi un enerģiju darīt, ko vien vēlamies – varam atļaut sevi izsūkt, pazemot, sāpināt atkal un atkal, atstumt un tad atkal meklēt, riebt un mīļot. Mēs ar savām neirozēm varam spēlēties kaut visu mūžu. Un ir cilvēki, kuri gūst reālu kaifu no savām sāpēm, ciešanām, sava upurisma sindroma.
Vientuļi noteikti nebūs, “vārnas” ātri pamana “ēdienu”..varmāka upuri.

Pasaulē ir cilvēki, kuriem ir atvērta sirds un plaukstas. Kas Tev ir licis domāt, ka ir jāuztur attiecības ar cilvēkiem, kur tas prasa jāizdabāšanu, smagu cenšanos, izdabašanu viņa vājumam, emocionālai nesavaldībai, ka ir mūžam jāvar piedot un attaisnot viņa rīcības un tas, kas nepiedodās, ka ir jāizprot tas, kas Tevi apstulbina otra rīcībā, ka ir jānodod pilnībā sevi, lai tikai izskatītos pieklājīgi, labi un ērti? Lai tikai nesadusmotu otru, nepieviltu viņa sajūtas un vajadzības? Vai varbūt visu mūžu jāpārliecinās, ka Tev varbūt tikai izlikās, jo cilvēki taču nevar būt tādi..citādi.

Var! Un atļauj katram būt tādam, kādam viņam ir gribas būt. Tev taču arī gribas būt par sevi pašu.

Bet nevienam nav uzlikts tāds uzdevums – atbilst tam, kas neatbilst Tev.
Mēs drīkstam izvēlēties cilvēkus ar kuriem kopā mums ir saprotami, viegli, ar kuriem esam kā “uz viena viļņa”, vienā vibrācijā, vienā valodā runājam, viegli saprotamies, sajūtam viens otra sirdi..patiesu, atvērtu, iejūtīgu, mīlošu, tīru. Mēs drīkstam izvēlēties cilvēkus, ar kuriem kopā augam, ne daram to pakāpjoties viens uz otra!

Spēt skaidri saprast, ko es gribu, – tā nav augstprātība un arī egoisms tas nav.
Egoisms ir izlikties, ka otrs Tev ir draugs un komunikāciju “izturēt” vai uzturēt pieklājības pēc. Egoisms ir nespēja būt patiesiem, uzturēt komunikāciju tikai, lai nesabojāt priekšstatu par sevi un izdabātu otram sava gūstamā labuma dēļ.

Kad upurisma sindroms ir izdziedināts, savas robežas ir atrastas, naivums ir aizstāts ar uzticēšanos sev un aklums pazudis, Tu vairāk nesatiksi tās vibrācijas cilvēkus, kuru uzdevums bija Tev nest šo mācību – IZVĒLĒTIES VIENMĒR SEVI.
Mīlēt sevi, cienīt sevi. Jo tikai tad Tu esi gatavs mīlēt un cienīt citus. Un tad Tevi savējos būs viegli atpazīt.

“Grābekļi” ir laba lieta rudens lapu grābšanai. Visādi citādi tie dikti sprūst kājās..

Atver kalnus sevī, tajos mīt varens spēks un jauda. Tad Tev nebūs jāpielūdz citu spēku un jaudu.

Om Shanti