fbpx

Mīlēt sevi – tas nav egoisms

Sieva izpilda pienākumus vīra priekšā un sagaida, ka vīrs izpildīs savus pienākus viņas priekšā. Vīrs izpilda savus vīra pienākumus sievas priekšā un sagaida no sievas to pašu. Vecāki izpilda savus pienākumus bērnu priekšā un tiem pieaugot sagaida no bērniem viņu atdevi. Tāda patērētāju sabiedrības piegarša jau gadu simtiem.

Un viss tamdēļ, ka sistēmas mācīja mūs no mazām dienām, ka mīlēt sevi – tas ir grēks, tas ir egoistiski, tas nav pareizi. Jāmīl ir otrs. Jāmīl ir citi!
Un nonākuši esam līdz tam, ka cilvēki, kuri ziedo savu dzīvi citiem – mūķenes, ziedotāji, tie, kas atsakās no savas dzīves vai pārvērš savu dzīvi kalpošanā citiem, domā par sevi, kā par pārcilvēkiem..jo viņi taču kalpo, kalpo citiem, ne sev. Tātad – ziedojas. Tātad – mīlēt citus – tā ir visaugstākā misija uz Zemes un tas iezīmē cilvēku par pārcilvēku, bet mīlēt sevi…- tas ir egoisms.

Viss ir labi un tas tiešām ir brīnišķīgi, ka ir tādi cilvēki uz Zemes, kuru sirds tilpums ir tik liels, ka tajā ietilpst visa cilvēce. Un tādu cilvēku, paldies Dievam, nav maz. Taču tā nav paterētāju mīlestība un arīdzan varonība, bet gan izvēle un misija un tas nenozīmē, ka maizes cepējs ir mazāk īpašs par to, kurš ziedo sevi citiem.
Lai kā varbūt negribētos to atzīt – mīlestību caur cilvēka sirdi pludina ne pats cilvēks. Cilvēks tikai izdara izvēli un atver savu sirdi. Mīlestību pludina caur mums augstāka matērija. Un iekams sirds nav piepildījusies ar mīlestību uz sevi pašu, viss tas, ko mēs saucam par labdarbību…ir bēgšana no sevis maskējoties ar ziedošanos citu labā.

Bet vai nav tā, ka tieši tamdēļ, ka esam iemācīti nemīlēt sevi, mūsu sabiedrība ir pārvērtisies patērētāju sabiedrībā?
Ja sieva mīl sevi, viņa ar prieku, pateicību un milzīgu mīlestību padara jauku sava vīra būšanu viņai blakus un nekādas uzupurēšanās, atteikšanās no sevis, savas dzīves vai citādu upuru nešana nav nepieciešama. Un tieši tāpat arī otrādi – vīrietis, kurš patiešām mīl sevi, ļoti rūpēsies par savu sievieti, jo viņas laime un prieks, tā ir viņa paša laime un prieks. Un ko tur gaidīt atpakaļ vai pretim, ja mērķis darīt otru laimīgu ir paša laimes atslēga!

Tikai nemīlot sevi cilvēks dzīvos mūžīgā trauksmē blakus partnerim – baidoties viņu pazaudēt, būt pamests, atgrūzts, nenovērtēts. Un tas liek censties, – izdabājot, upurējot savu laiku, savas velmes, savus draugus, hobijus. Viss zaudētais attiecībās un izveidojusies smacējošā vientulība un tukšuma sajūta liek kompensācijā pieprasīt, lai otrs vismaz atdod pretim tādu pašu ieguldījumu. Bet tas nesilda.
Došana ar gaidīšanas sajūtu saņemt pretim..tāds guvums nesilda.
Tā nav mīlestība, bet gan egoisms – es tev un tu man.

Mīlēt sevi – tādi skaisti, jau gana nobružāti vārdi, kuru jēgu īsti nesaprotam. Izkropļots un neizprasts pats svarīgākais katra cilvēka dzīves balsts. Tikai sevi milošs cilvēks ir atvērts, mierpilns, pašapzinīgs, emocionāli nosvērts, bez trauksmes un bailēm. Viņš apzinās, ka otra neesamība viņa dzīvē nekādi nepazemina viņa vērtību. Vai otra izvēle pārtraukt attiecības – tas nelīdzinās nāves sodam, dēļ kā būtu jāsāk apšaubīt sava pašvērtība vai dzīves jēga kopumā. Tā ir otra pieauguša cilvēka izvēle. Stabils cilvēks nesabrūk esot vai paliekot viens, jo viņš apzinās, ka pats veido savu dzīvi, nevis tā ir atkarīga no kāda cita.

Ja es nestāvu stabili uz savām kājām, tad es esmu viegli apgāžams. Nav ērti tā gāzties. Tas liks man izmisīgi meklēt kādu, pret ko balstīties. Ja es nemīlu sevi, mani viegli izsist no līdzsvara, ar mani viegli manipulēt, pakļaut, sagraut ticību utt. Tieši tik bīstama ir nemīlestība uz sevi pašu.

Kāds cilvēks, apzinoties savu koordinācijas vai līdzsvara trūkumu, uzņemsies uz sevi atbildību, lai to labotu – trenēs ķermeni, izpratīs savu sajūtu un emociju pasauli un trenēs arī Gara spēku, bet kāds cits ies vieglāko ceļu – paķers sev kādu, kā kruķi, kā savu balstu un dzīvos vieglā atslābumā.

Balstam der jebkurš – partneris, kurš neapzinās sevi, arī bērni, vecāki, draugi, kolēģi…visi, kas spēj un izvēlas mani balstīt.
Tikai viņiem jau laikus jārēķinās ar to, ka tad, kad viņiem ienāks prātā no tā, kas uz viņu atbalstās un pārtiek no viņa resusa-enerģijas” atbrīvoties, saņems pretim naidu, dusmas, aizvainojumu un velmi atriebties. Neviens labprātīgi nelaidīs vaļā savu “donoru”. Bērni taču konfekšu paku no rokām ne pa kam neizlaiž..

Mīlēt sevi – tas nav egoisms. Tas ir katra pieauguša, nobrieduša cilvēka dzīves pamats.
Likt citiem mani mīlēt, pieprasīt, dusmoties, manipulēt ar līdzcilvēkiem dēļ sava iekšējā tukšuma, trauksmes un bailēm no vientulības – lūk, kas ir vislielākais egoisms.

Mīlēt sevi…hmmm…ko Tu sajūti izlasot šos vārdus..

Om Shanti