fbpx

Mīlēti bērni mīl sevi.

Kad vecāki kliedz, sit vai ignorē savu bērnu, viņš nepārstāj mīlēt vecākus. To bērni neizdara pat tad, ja skaļi apgalvo vai demonstrē pretējo. Vecāki mīlestību bērns sāks ubagot caur dažādām uzmanības piesaistīšanas formām. Bet pārstāj viņš mīlēt pats sevi..

Pērts, rāts vai vecāku uzmanības pamests bērns vienā brīdī notic, ka ir pasaulei lieks, vecākiem lieks, ka ir kā apgrūtinājums visiem, ka ir nevērtīgs. Izdarot tādus secinājumus viņš aizveras ciet emocionāli un fiziski.

Būt aizvērtam – tas ir justies apjukušam, nemīlētam un nelaimīgam. Tādā mīnusa stāvoklī atrasties ir ļoti grūti tamdēļ bērns ķeras pie sintētiskās “laimes”, (cigaretes, narkotikas, alkohols, tatoo, izaicinošs abģērbs utt.), lai kaut uz mirkli sajustos plusa stāvoklī, kas ir – vismaz uz to mirkli laimīgs, bez trauksmes un sajūtas: es neesmu nekas..

Sevi nemīloši vecāki nespēj iedot bērnam sajūtu, ka viņš ir mīlams. Sevi nemīloši vecāki ir aizņemti ar savu dzīvi un sava mīnuss stāvokļa kompensēšanu.

Vēloties sajusties iederīgs, ieraudzīts, pamanīts un atzīts, vēloties kompensēt savu mazvērtību un vientulību, viņš pievilks tādus pašus emocionāli izsalkušus draugus ar kuriem visi kopā meklēs kādu no “sintētiskās mīlestības” formām – kopīgām atkarībām, tādejādi mēģinot sajusties
savējais.
Bērns var kļūt demonstratīvs, agresīvs, noslēgts, ass, neprognozējams, ārišķīgs vai ierāvies sevī, bet aiz visa šī dumpinieciskā gara slēpjas skumjas, vientuļas acis, vecāku neatpazīta depresija un mīlestības izsalkusi dvēselīte.

Bērniem ir savu vecāku rokraksts..

Mīlēti bērni mīl sevi.

Om Shanti