fbpx

MĪLI SEVI

Mīlot kādu ārpus sevis paša – vai tas ir Dievs, mācītājs, tēvs, sieva, vīrs, savi bērni… – lai arī kas būtu jūsu mīlestības objekts – tas padara jūs no tā atkarīgu. Jūs kļūstat sekundārs savās paša acīs. Kļūstat par ubagu.

Jūs piedzimstat par karali, pilnīgā sajūsmā par sevi. Bet jūsu tēvs vēlas, lai jūs viņu mīlat, arī jūsu māte pieprasa jūsu mīlu. Ikviens jums apkārt vēlas kļūt par jūsu mīlestības objektu. Nevienu neuztrauc tas, ka cilvēks, kurš neprot mīlēt pats sevi, neprot mīlēt arī kādu citu.

Tāpēc ir izveidota ļoti nesaprātīga sabiedrība, kurā katrs cenšas kādu mīlēt, bet sniegt mīlestību nespēj. Un arī tam otram cilvēkam nav ko dot.

Kāpēc mīlnieki nepārtraukti strīdas, uzplijas viens otram un neliek mierā? Iemesls ir ļoti vienkāršs – viņi nesaņem to, ko bija cerējuši saņemt. Viņi abi ir ubagi, abi ir tukši.

Pareizi audzinātam bērnam vienmēr ir ļauts iemīlēties pašam sevī tā, lai viņš taptu tik mīlestības pārpilns, ka dāvāt to citam kļūst par nepieciešamību. Viņam ir tik smaga mīlestības nasta, ka gribas ar kādu tajā dalīties. Un tādā gadījumā mīlestība nevērš jūs no kāda atkarīgu. Jūs esat devējs, un devējs nekad nav ubags. Un otrs arī ir devējs. Un, kad divi karaļi, savu siržu kungi, satiekas, ir milzu prieks.

Neviens nav atkarīgs no kāda cita. Ikviens ir brīvs un individuāls, ļoti koncentrēts un sakņojies sevī.

Priesteris izgaisīs, ja jūs iemācīsieties sevi mīlēt, politiķim nebūs sekotāju, un visas sabiedrības pilnvarotās intereses bankrotēs.

Bet iemācīties mīlēt sevi nav grūti, tas ir dabiski.
Ja jau jūs esat bijis spējīgs darīt kaut ko, kas ir pretdabisks, ja esat iemācījies mīlēt citus, nemīlot sevi, tad pārējais ir ļoti vienkārši. Jūs esat izdarījis gandrīz neiespējamo. Tas ir tikai sapratnes, vienkāršas sapratnes jautājums: “Man jāmīl sevi, citādi es nesaskatīšu dzīvei jēgu.”

Turklāt, ja neprotam mīlēt sevi, nevaram mīlēt nevienu citu visā pasaulē.

Katrs bērns ierodas dzīvē kā balta, pilnīgi tīra lapa.

Esi Tu pats, tikai tu pats, vienkārši tu.

Un atcerieties, ka tu uzņemies lielu risku, atzīstoties, ka esi vienkārši tu pats. Tu nepiederi nevienam baram, nevienam ganāmpulkam.

Ir tik skaisti uzņemties atbildību, staigāt pa naža asmeni, kur katrs solis ir bīstams. Jo bīstamāk jūs dzīvojat, jo vairāk jūs dzīvojat.

Cilvēks nevar nolaisties vēl zemāk. Bet viņš ir nolaidies; viņš ir aizmirsis smieklus, kuri ir katram bērnam; viņš ir aizmirsis ceļu uz veselību un harmoniju.

Un esi aizmirsis – kamēr grimsti skumjās, dzīve paiet garām.

– Ošo

……………….
© Izdevniecība Sētava SIA, 2011
© ISBN 9789934810169
© “Grāmata par vīrieti: vīrišķības krīze kā pašatklāsmes iespēja”