fbpx

NAV TAVOS SPĒKOS KĀDU GLĀBT

Nav tavos spēkos kādu izglābt. Tu vari būt klātesošs, piedāvāt savu sazemētību, savu mieru un skaidro prātu. Tu pat vari dalīt savu ceļu, piedāvājot redzējumu. Bet ..Tu nevari noņemt cita sāpi. Tu nevari iziet ceļu otra vietā. Tu nespēj dot tieši viņam piemērotas (pareizas) atbildes vai atbildes, kuras otrs spējīgs uztvert tagad, uzreiz.
Jo katram nāksies atrast savu atbildi, uzdot savus personīgos jautājumus, sadraudzēties ar pašu nepārliecinātību. Nàksies pieļaut savas personīgās kļūdas, sajust savu personīgo sāpi, apgūt mācības.

Ja cilvēks patiesi grib atrast mieru, viņam nāksies uzticēties dziedinošajam ceļam, kurš noskaidrojas soli pa solim..

Nav tavos spēkos izdziedināt. Tu nespēj kliedēt uz pavisam otra bailes, dusmas, bezpalīdzības sajūtu. Jo Tu nevari otru no tām izglābt..Un Tu nevari neko izlabot.

Ja spiedīsi pārāk stipri, cilvēks nosoļos no sava patiesā ceļa. Tavs ceļš – nav viņa ceļš.

Tu neradīji viņa “sāpi”. Iespējams, Tu izdarīji vai kaut ko neizdarīji, pateici vai nepateici kaut ko, ar ko “aizķēri” viņa sāpi, kura jau bija otrā. Bet Tu neradīji to un Tu neesi ne pie kā vainīgs, ja pat Tev apgalvo pretējo.
Jā, Tu vari uzņemties atbildību par savu rīcību. Tu vari nožēlot pagātni, bet Tu nespēj “satikt” vai izmainīt to, kas jau ir noticis, tāpat kā Tu nespēj kontrolēt nākotni.

Viss, ko Tu vari, ir būt ar otru šeit un tagad, Tavā vienīgajā spēka vietā. Tu neesi atbildīgs par citu laimi un citi nav atbildīgi par tavējo..

Tava laime nevar atnàk no ārpuses. Ja tas tā ir, tad tā ir atkarīga, trausla laime, kura tik pat drīz pārvērtīsies skumjās. Pēc tam tevi “aprīs” Tava paša vainas apziņa un nožēla.

Tava laime ir savstarpēji saistīta ar Tavu klātbūtni, ar Tavu saikni ar elpošanu, ar ķermeni, ar zemi..
Tava laime nav maziņa un to nav iespējams “novākt” ar bailēm, dusmām un pat ar vislielāko kaunu.
Tava laime – tas nav stāvoklis, nav pārejoša pieredze un nav sajūtas, kuras Tev var iedot kāds cits.

Tava Laime – bezizmēra, visur esoša un ne ar ko neierobežota sirds telpa, kurā atrodas prieks un skumjas, pārliecība un šaubas, vientulība un “savienotība”, pat bailes un spēcīga vēlme var nomainīt viena otru, kā lietains un saulains laiks, kurš ir klātesošs debesu juma bezgalībā.

Tu nekad nevienu nevari izglābt. Un Tu pats nevari būt izglābts, ja meklē glābiņu.

Nav “tā”, kuru glābt, kuru zaudēt, kuru aizstāvēt, kuru padarīt ideālu vai ideāli laimīgu.
Atlaid jebkuru neiespējamo ideālu.
Tu esi brīnišķīgs savā nepilnīgumā, apbrīnojami ideāls savās šaubās, skaists un mīlams pat savā nespējas mīlēt sajūtā. Tās visas ir Tavas daļas, tas ir veseluma daļas un Tu nekad neesi bijis mazāks par veselumu.

Tu elpo, Tu zini, ka esi dzīvs. Tev ir tiesības būt, just to, ko jūti, domāt to, ko Tu domā. Tev ir tiesības uz Tavu prieku, tiesības uz skumjām. Un tiesības uz šaubām. Tev ir tiesības iet savu personīgo ceļu. Tiesības būt taisnīgam un netaisnīgam, tiesības uz šo neizmērojamo Laimi, kuru zināji, kad biji vēl pavisam mazs.
Tu elpo un Tu esi pievienots dzīvības spēkam, kurš “atdzīvina” visu, kurš zin visu, apzinās sevi katrā šīs brīnišķīgās būtības mirklī.

Tavs “es” nav piesaistīts nekam, ko citi domā par Tevi. Tas ir saistīts ar mēnesi, ar bezgalīgo kosmosa plašumu, ar komētām, ar laika aizmiršanu un mīlestību..un ar neizsakāmo pateicību katram jaunam saullēktam..

Autors: Джефф Фостер
Tulkoja: OmShanti FB