Neapmierinātība

Par ko runā pastāvīgā neapmierinātība ar dzīvi? Par to, ka cilvēks ir apstājies savā izaugsmē. Varbūt dēļ kādas traumas vai neizdzīvota stresa ir ierāvies sevī, savā čaulā un apstājies. Vai arī apvainojies uz visiem un jūtas nesaprasts, nepieņemts. Iemesli var būt dažādi.

Kāds paliek ūdens dabā, kurš paliek bez kustības, bez caurteces? Pareizi – tas pārvēršas purvā, piesmakusī ūdens krātuvē.. Tas pats notiek ar cilvēku – tur, kur apstājas attīstība, iestājas degradācija. Tas arī dod nepatīkamo sajūtu – neapmierinātību.

Cilvēka dzīve ir paredzēta pastāvīgai izaugsmei. Tikko mēs izlemsim apstāties, sākumā mūs maigi Visums pabīdīs, vēlāk mazliet skaidrākā zīmju valodā ar mums sazināsies, līdz paņems talkā smago artilēriju – slimības, traumas, šķiršanās. Nē, tas nav sods, tā ir velme mūs virzīt uz priekšu, mācīties, augt, attīstīties.

Sāpes cilvēku izkustina no vietas. Tamdēļ labāk kusties pats.

Nenolaižam rokas, nenoslēdzamies un nenorobežojamies! Mūsu uzdevums ir pārvarēt to, ko nesaprotam, no kā baidamies un ko nepazīstam.

Galvenais turpini iet un ap mierin ājums – miers tevī būs klāt ar labsajūtu.

Apmierinātība – tas atnāk līdz ar sava spēka, izturības un drosmes apzināšanos. Bet kā gan uzzināt, uz ko esi spējīgs, paliekot vienā vietā, neejot, nekustoties..

Kristīne Om Shanti