fbpx

NEEJ TAJĀS DURVĪS, MEITIŅ..

Neej tajās durvīs, meitiņ, tur būs daudz sāpju. Tur Tu atkal kaut ko būsi izdarījusi ne tā – ne tā runāji, ne tā skatījies, ne tā elpoju vai ne tā padzēries ūdeni.
Un Tu sāksi domāt, ka esi niecība. Tu noticēsi, ka tā esi Tu, kas ir pie visa vainīga. Tu pārliecināsi sevi tajā, ka labāk Tev būtu bijis vispār nepiedzimt.

Paskaties uz savu namu, tajā ir daudz istabu, tur ir daudz dažādas telpas, daudz pasaules, kurās Tu jau esi bijusi laimīga. Priekš kam Tev turp, tajā svētajā “labās meitenes” istabā, kurā sevi jāupurē kādam..?

Tur Tavi “dēmoni” čukst Tev par to, ka izejas nav un ir jāsamierinās, tie mēģina pārliecināt tevi caur tūkstots argumentiem, izvelkot no atmiņas vissliktāko, kas noticis ar tevi. Tie velk tevi aiz kājām lejā, uz apspiesto bezizejas pasauli.
Viņi tur apsegts tevi ar smagu čaulu, piespiedīs no augšas ar saviem ķermeņiem, apstādinās Tavu sirdi un Tu nevarēsi paelpot..Tie čukstēs Tev: “Tu neesi nekas, Tevis nav, ir tikai pretīgā, sliktā Tu.”

Ne dzīva, ne mirusi Tu gulēsi iepīta skumju tīklos.
Neej tajā istabā, meitiņ, viņi izdzers Tavu prieku, atņems dzīves jēgu, atņems spēku un iedos Tev tas vietā riebumu pašai pret sevi.

Apzags Tevi līdz vīlītei, atņemot pēdējo vērtību kripatiņu, kuras esi savākusi. Viņi apgrābstīs Tevi un Tev liksies, ka esi būrītī iesprostota salauzta rotaļlieta. Viņi melo..mosties, meitenīt!
Tu esi pavisam cita. Tu tik daudz ko vēl par sevi nezini. Tu esi pieradusi skatīties tikai uz sliktāko sevī.

Zini, Tu esi ļoti īpaša meitene. Tevī ir tik daudz dziļuma un spēka, tik daudz neizsmietu smieklu, tik daudz neiztērētu prieku, tik daudz neiepazītu baudu pašai no savas esības, tik daudz lidz galam nemīlēti vīrieši, cik daudz neatvērtā potenciāla..
Ja Tu uz mirkli ieraudzītu sevi manām acīm, Tev sagrieztos galva.

Tev liekas, ka šobrīd nav iemesls sevi glābt? Kā var gribēt glābt to, ko nevienam nevajag un to, kas liek just tikai sāpes..?

Tevi negribēja, pameta un Tu nodomāju, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā. Tikai tapēc Tev nav argumentu, lai izbeigtu šo elles kori savā galvā. Tev ir bail un dažreiz liekas, ka sajuksi prātā.

Es zinu, kā tas ir, es nodzīvoju šajā iekšējā neprāta cietumā daudzus gadus. Es arī neieredzēju sevi.
Es Tev pateikšu vienu rūgtu patiesību. Cerams, Tu piedosi un sapratīsi.

Neviens neatnāks tevi glābt no šiem pinekļiem..
Visi Tavi sapņi par to, ka kāds var Tev palīdzēt – tie ir meli, ar kuriem esi sevi pierunāju palikt tur un paciest vēl mazliet. Tev nāksies to izdarīt pašai.

Pat Cilvēki, kuri ir labi un jauki pret tevi, nav spējīgi ieiet tur un izraut tevi no bezdibeņa. Tev nāksies pašai cīnīties un Tu uzvarēsi.

Tu teiksi, ka tas nav iespējams. Jā, jā, tieši šajā istabā tā tas ir, bet ir taču arī citas telpas un istabas šajā pasaulē. Tu tajās esi bijusi. Tev tikai to jāatceras. Jāatceras, ko juti tajās esot.

Tev nāksies balstīties uz sajūtām, kurām Tu tik ļoti nezticies. Tavai apziņai jāaizceļo uz atmiņu, kur viss bija citādāk un kur Tu biji laimīga.

Atceries cilvēkus, kuri palīdzēja Tev, atceries nevienaldzīgās acis, kuras skatījās uz tevi ar pieņemšanu, mīlestību un uztraucās par tevi. Skaties uz sevi ar šīm acīm!

Cīnies par sevi, tev šobrīd vajag ļoti sadusmoties uz saviem “dēmoniem”, nocērt tiem galvas!
Ja nav spēka nocirst, met prom zobenu un bēdz! Bēdz uz citām dimensijām un nenosodi sevi par to.
Turi sevi ieskautu drošībā ar savam siltām atmiņām, velc sevi uz augšu. Bet galvas Tu noteikti nocērt.

Atbalsties uz sevi, tur nav tukšums tevī. Tev par to meloja.. Tur ir Tava Dvēsele.
Tas ir pats vērtīgākais tevī un Tev nevajag būt kaut kādai speciāli vai īpašākai, lai gūtu tiesības uz dzīvošanu. Tu esi ļoti vērtīga Tapēc vien, ka esi piedzimusi. Tu esi ļoti vajadzīga šai pasaulei.

Es gaidu tevi pie izejas un ticu tavai uzvarai.

Autors: Ольга Демчук
Avots: https://www.facebook.com/volga.dziamchuk/posts/2493785973987089
Tulkoja: Kristīne Om Shanti