fbpx

NEEKSISTĒ DIAGNOZE DEPRESIJA, Ir diagnoze – mīlestības bads..

Visi jauni un gados, sievietes un vīrieši, turīgi un mazturīgi, dusmīgie un labestīgie – visi meklē, gaida, pieprasa, izpelnās, cer uz Mīlestību.

Kur slēpjas šo sajūtu paradoks? Viss ir ļoti vienkārši, mīlestība sākas no katra paša cilvēka.
Banāli – var jau būt. Pamēģināsim šis frāzes: depresija ir mīlestības trūkums vai bads apskatīt tuvāk.

Sāksim ar zinātni

Katram cilvēkam ir bāzes vajadzības, bez kuram viņš vienkārši nomirst. Tās ir – ēdiens, tualete, miegs..Ja neēdīs vai negulēs – viņš aiziet bojā. Lūk, pie šīm bāzes vajadzībām attiecas arī mīlestība un pieņemšana.
Mēs esam sociālās būtnes un nevaram dzīvot bez sabiedrības, patīk mums tas vai nē. Negūstot sabiedrības pieņemšanu, mēs sākam nīkt, kā puķe bez ūdens.

Katru bāzes vajadzību, jeb pamatvajadzību cilvēkam ir jārealizē pašam: lai arī kā es nemīlētu otru cilvēku, pamatvajadzību apmierināšana ir katra paša rokas, piemēram, es nespēju otra vietā paēst..

Mīlestība un pieņemšana iesākumā ir jāiemācās iedot pašam sev un tikai tad, tāpat kā ar ēdienu, var sākt dalīties ar otru.

AR KO SĀKT?

Personība attīstās trīs virzienos:
•fiskā plānā
•emocionālā plānā
•mentālā plānā

Cilvēks, kurš ignorē kaut vienu no šiem plāniem, var nespēt justies mierīgi un pārliecināti un tas nozīmē, ka pastāv liels risks, ka viņa miers būs kaut kur patstāvīgi jāmeklē.. Un tas ir liels risks būt pastāvīgā badā vai atkarīgam no tā, kurš šo mieru un pieņemšanu var iedot.

ĶERMENIS

Ķermenis – tās ir mūsu Dvēseles mājas. Protams, šodien ir grēks sūdzēties, jo ir radīta nereāli liela industrija un iespējas, lai turētu savu ķermeni tonusā. Ir tikai viens mīnuss.
Tonuss – tas ir SASPRINDZINĀJUMS, bet ķermenisks sasprindzjnajums – tas ir arī jūtu un domu sasprindzinājums.

Ja kaut reizi dienā mēs parunātos ar savu ķermeni un izdarītu to, ko patiesībà ķermenis vēlas. Nedrīkst savu ķermeni tikai izmantot, dzīt, prasīt no tā, tam nepieciešams iedot arī atpūtu, relaksāciju, lai varētu atgūt resursus.

EMOCIONĀLĀ PUSE

Teikšu kā ir – pati sarežģītākā.

Lielākā daļa cilvēku, kuriem uzdod jautājumu: “kā Tu šobrīd jūties?”, tā vietā, lai pateiktu, ko jūt un aprakstītu emocijas, konstruē savas domas..

Nekad, nekad DOMAS neaizstās JŪTAS!
Mēs varam ignorēt savas emocijas, kontrolēt tas, bet tās nekad neizkusīs un neizplēnēs, tās ir un tās ir daļa no mūsu dzīves, organisma.

Kad daba radīja cilvēka psihi, acīmredzot, tā paredzēja, ka sajūtas kaut kā varēs iedalīt.

Katra sabiedrība izmanto savus priekštatus un pieņēmumus par tikumību un normām. Piemēram, šodien visiem ir jābūt ļoti pozitīviem! Murgs. Vienmēr un visur ir svarīgi būt pašam, neizslēdzot visu to, ko Tu jūti, arī dusmas, skumjas, vilšanos un uztraukumus.
Ja Tu to jūti, tad tas viss ir dabīgi.

Izslēdzot kaut kādas sajūtas no savas dzīves vai apspriežot tās zem mūžam pozitīvās maskas, cilvēks padara savu dzīvi nepilnvērtīgu. Runa iet arī par godīgumu ar sevi pašu.

– Es esmu dusmīga!
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka man ir bail..
– No kā es baidos?
– Palikt bez darba.
– Kas notiks, ja es palikšu bez darba?
Un tā tālāk..

Lūk, arī nonācām pie prāta un domām, – pie vienīgā lieluma, kuru cilvēks spēj kontrolēt.
Vai Tu zini, kāpēc savas domas ir tik grūti kontrolēt? Tāpēc, ka mēs tās neredzam.
Domās ir ļoti viegli pazaudējies, padoties tām.

Bieži vien tā notiek, kad cilvēkam nav mērķa dzīvē un otrādi, mērķos prevalē dzīvē.
Lai izbēgtu no iekšējās zaudējuma sajūtas, kaut reizi nedēļā uzjautājiet sev:
•priekš kam es dzīvoju?
•kā es dzīvoju?
•kas man ir apkārt?

Ko es varu izdarīt, lai izmainītu savu dzīvi? Jo neviens, izņemot mani pašu, to izdsrīt nevar!

Avots: https://kyblife.blogspot.com/2019/10/blog-post_9.html?spref=fb&m=1
Аutors: Анна Иотько
Tulkoja: OmShanti