fbpx

Neiroze – tā ir CĪŅA PAR SAVU VECĀKU MĪLESTĪBU..

Veselam cilvēkam nav falšu fasāžu. Viņš vienkārši dzīvo un ļauj dzīvot pārējiem, nevienam neskaužot, lieki nesatraucoties, protot atrast prieka avotu pats sevī.

Vesels cilvēks IR APMIERINĀTS ar to, kas viņam ir, neiekāro to, ko vēlas citi un nepieprasa sev to pašu, kas pieder citiem. Tas nozīme, ka viņš atļauj citiem – savai sievai, saviem berniem, draugiem – būt un palikt par sevi.
Viņš nedzīvo to sasniegumiem un nopelniem, necenšas samīdīt viņos mazākās laimes pazīmes un dzīves prieku.

Neiroze – tā ir jūtu slimība. Pēc būtības, neiroze – tās ir APSPIESTAS JŪTAS.

Neiroze attīstās tajos gadījumos, kad blakus bērnam atrodas cilvēks, kuram būtu viņš jāmīl, taču berns šo mīlestību nesaņem.

Atsakot bērnam atbalstu un mīlestību, bērnā sāk formēties spēcīgs nereālais “es”, kas piesedz neaizsargāto bērnu. Un šis nerealais “es” sāk dominēt pasargājot bērnu un vienlaicīgi arī virzot uz psihozes attīstību.

Ja atrodas cilvēks, pie kura mazais berns var griezties ar saviem pārdzīvojumiem, emocijām, cilvēks, kurš palīdzēs viņam saprast, ko viņš jūt, cilvēks, kurš varēs atbalstīt viņu, pastāv liela iespēja, ka bērna apziņa nesairs un viņš nekļūs par to, kas viņš nav..

Pirmatnējā sāpe – tās ir bērna apspiestas vajadzības un sajūtas. Viņi nodara sāpes tapēc, ka reiz tam atteikts atbalsts izrādīt savas jūtas. Šī sāpe noved pie iekšēja apgalvojuma:”Es nevaru but mīlēts un man ir liegtas cerības uz mīlestību, ja kļūšu par to, kas es esmu patiesībā.”

Kad berns vēl ir mazs un viņa organisms ir gana stiprs, viņš var izturēt ļoti stipru aizsardzību, kas saistīta ar lielu spriedzi. Paejot gadiem hronisku, pastāvīgu sasprindzinājumu turot, orgāni un nervu sistēma neiztur spriedzi un sāk atteikt.

Cenšoties atbrīvoties no kauna, vainas, atstumtības un visam citām viltus sajūtām, viņš apzinās, ka aiz visam šīm visām sajūtam ir aizmaskota MĪLESTĪBAS TRŪKUMA SAJŪTU.

Lai neirotiķis atgūtu spēju patiesi just, viņam ir jāatgriežas atpakaļ un jākļūst par to, par ko nekad nav bijis – PAR BĒRNU.
Un atpakaļ pie tām sāpēm (nemīlēts, atgrūsts, negribēts u.c.), lai NO TĀM
ATVADĪTOS.

Jo tikai tad, kad izveidosies saikne starp zemapziņu un sāpēm, psihosomatiskie simptomi ātri pāriet.

Reāli, tikai apzināti sajūtot sevī atstumtības sajūtu ir iespējams izdabūt sevi ārā no šīm sāpēm un tieši tajā brīdī, kad parādās pirmatnējais signāls – caur kādu situāciju, notikumu sajūtot sevi kā pamesto, atstāto, nevēlamo bērnu.
To visu vēlreiz pārdzīvojis nu jau pieaugušā vecumā, cilvēkā paliks tikai sajūtas par to, kas notiek katrā jaunā mirklī.

Pagātnes jūgs tiks atstāts, pazaudēts.
Gadiem ilgi nestā līdzi soma ar nepieņemtā, nevajadzīgā, nevērtīgā, nemīlētā bērna būs nomesta.

Avots: https://econet.ru/articles/118012-artur-yanov-nevroz-eto-borba-za-lyubov-roditeley
Tulkoja: OmShanti

%d bloggers like this: