fbpx

NEPIEŅEM APVAINOJUMUS

Cilvēks, kurš cenšas aizskart, apvainot, vairākums gadījumos, pats ir dziļi nelaimīgs un mīlēt nespējošs. Tapēc apvainojoties uz viņa centieniem Tevi aizvainot, mēs paši palielinām nelaimīguma apjomu šajā pasulē.

Jo līdz tam brīdim, kamēr Tu neesi pieņēmis “izejošo negatīvismu” – tas pieder otram. Tas pieder tā radītājam.

KĀ REAĢĒT UZ APVAINOJUMIEM UN KĀ NEKĻŪT PAR IZEJOŠĀM ĻAUNUMA LĪDZDALĪBNIEKU – atbildi radīsi šajā nostāstà.

Reiz skolotāja ar skolnieku pastaigājās pa ciema ceļu. Redz – pretim tiem nāk cilvēks pie sevis ko skaļi runājot un tā uzvilcies, ka gandrīz raud.

  • Kas noticis, mans draugs! – jautā skolotājs.
  • Mani tikko kāds nelietis tā apvainoja, tādiem vārdiem un, pie tam, bez iemesla! Ko es viņam tādu esmu nodarījis?!
  • Viņš nevarēja tevi aizskart! – atbildēja skolotājs.
  • Nu, kā tad nevarēja, ja to izdarīja! – izbrīnīti garāmgājējs. – Tu taču viņu pat nezini un arī mani redzi pirmo reizi. Kā Tu vari ko tādu apgalvot?

Skolotājs pagāja solīti nost ar acīm ko meklējot uz zemes, pēc tam pieliecās, pacēla kaut ko un piegāja pie cilvēka, izstiepa atrasto dūrē sažņaugtu:

  • Paņem, tas Tev noteikti palīdzēs.

Tas automātiski paņēma, bet, ieraugot, ka tā ir vabole, nobijās un nomēta zemē.

  • Ko tas nozīmē? – izbrīnījās garāmgājējs.
  • Piedod, draugs, es negribēju tevi nobiedēt. Bet manam skolniekam noteikti ir tas, kas Tev ir vajadzīgs.

Un, pagriezies pret skolnieku, teica:

  • Iedod šim cienījamam kungam to, ko mēs atradām, kad atpūtāmies dārzā.
  • Kas tas ir? – uztraucās garāmgājējs. – Ja vēl kāda cūcība, es neņemšu!

Skolnieks attina sainīti un izņēma tur esošo āboli.
Garāmgājējs norūpēties skatījās uz skaisto un sulīgo augli un, pārliecinājies, ka nekādu “āķu” nav, pateicās, bet neņēma.

  • Kapēc Tu to neņem? – interesējās skolotājs. – Bet vaboli paņēmi!
  • Lūk, tā arī dzīvē: bieži vien mēs pieņemam to, ko mums nevajag un pat pretīgi, pavisam vienkārši, pat neaizdomājoties. Mums dod – mēs ņemam. Bet starp “dot” un “iedot” ir būtiska atšķirība. Es varu kaut ko Tev dot, bet kamēr Tu to nepieņemsi, mans devums paliek nepilnīgs: Es dodu – Tu neņem.
    Bet, ja es Tev dodu un Tu pieņem – mana rîcība kļūst pabeigta: es devu – Tu paņēmi.

Es nevaru Tev iedot kaut ko, kamer Tu to “kaut ko” nepieņemsi!
Es varu dot, bet “dot” – tā ir rīcība, virziens un tas ir atkarīgs no abiem – vienādā ziņā.

Ja kāds tevi aizvaino, TEV VIENMĒR IR IZVĒLE: pieņemt viņa apvainojumus (bieži vien mēs to darām neaizdomājoties, automātiski) un apvainoties vai vienkārši nepieņemt to, apzinoties, ka TEV TO NEVAJAG.

Lūk, kamdēļ es arī apgalvoju, ka tas cilvēks nevarēja tevi apvainot – viņš tevi centās apvainot, bet Tu “palīdzēji” viņam apvainot sevi, pieņemot viņa aizvanojošos vārdus!

Avots: http://sobiratelzvezd.ru/ne-prinimayte-oskorbleniya/
Tulkoja: OmShanti