fbpx

Nesalīdziniet savu laimi ar svešu laimi.

Šodien manā pastā “iekrita” raksts, kurā atspoguļotais jau sen nodarbina manu prātu un jutekļus.
Es zinu, ka lielākā māksla ir būt īstam un patiesam. Un milzīga uzdrīkstēšanās ir runāt par nepopulārām un “jūtīgām” tēmām, kas ne visiem varētu patikt. Šajā ziņā šis varētu būt ļoti nepopulārs raksts, taču skaidri zinu, ka aizķers ikvienu, un liks paskatīties uz sevi, lieku reizi padomāt par sevi un savām vērtībām. Mani aizķēra, jo runā arī par to, ko es daru, kā virzos, ko domāju, ko jūtu. Un ir iespēja izvērtēt un atzīties sev dažās svarīgās lietās. Taču mans novēlējums jums un sev, nekādā gadījumā sevi nešaustīt un nevainot un nemēģināt salīdzināt. Es esmu par to, ka mums katram savs ceļš un izvēles, un tāpēc nevar būt tāds kopīgs “pareizi” vai “nepareizi”. Arī šis ir tikai viedoklis.

  1. Slimības atnāk ne jau tāpēc, ka slikta ekoloģija, vai netīrs ūdens, vai plastmasas ēdiens, un mēs par maz kustamies. Nekādā ziņā! Tas ir pirmkārt.
    Slimības atnāk ne jau tāpēc, ka esat pilsētā vai laukos. Ticiet, cilvēka organisms ir ideāla mašīna, kas spēj adaptēties jebkuros apstākļos un pie jebkura ēdiena. Lūk, mēs, laucinieki, nevaram ēst jūsu – pilsētnieku pulverveida ēdienu, dzert jūsu ūdeni, elpot jūsu gaisu. Bet ne jau tāpēc, ka tas viss ir netīrs. Bet tāpēc, ka tas ir pavisam kas cits, nepierasts mūsu organismam.
    Bet jums pie mums – kalnos paliek slikti no mūsu avota un upes ūdens, no svaiga govs piena, aitas gaļas un visa pārējā. No mūsu kalnu gaisa un spiediena jūsu galvas plīst kā arbūzi. Bet (!) ne tur, ne arī tur nav slikti! Vienkārši, mums mūsu biotopi ir dažādi. Jūs esat adaptējušies šeit, mēs – tur. Kalnos slimo tāpat kā pilsētā, nomierinieties! Bet pilsētās, tāpat kā laukos, ir ilgdzīvotāji…
  2. Otrais. Ja cilvēks dzīvo harmonijā ar dabu, lūdzās, jogo, ēd kviešu dīgstus, nēsā Jēzum vai dievietei Kali līdzīgu frizūru un ziedo naudu bērnu namiem, tas nenozīmē, ka viņš dzīvos 100 gadus un nomirs vesels! Nebūt, ne!

No kurienes ir radusies doma par to, ka, ja dzīvojam jūras malā lotosa pozā, tad neslimosim?

Ja vien jūs zinātu, cik daudz es esmu apglabājusi draugus, kuri dzīvojuši izcili veselīgu dzīvesveidu!
Izcili veselīgu! Starp viņiem ir gan sportisti, gan ārsti, dziednieki un cilvēki, kuri diennaktīm ilgi strādājuši pie savas garīgās izaugsmes. Nesmēķētāji, nedzērāji, cilvēki, kuri nekad nelamājās, viņi mira no vēža.
Jums nekad nesaprast, kāpec atnāk slimība.

Pārstājiet cilklēties uz jēdzieniem “nedrīkst”, “diēta” un “grēks”. Tas jūsu dzīvi nepaildzinās. Jo slimība nav ķermenī – tā ir “galvā”!
Tapēc vienkārši DZĪVOJIET LABSAJŪTĀ!

Visu dariet ar labsajūtu.
— Beidzot iemācieties ēst. Vienkārši ĒDIET NEVIS RIJIET!

— Nevariet atmest smēķēšanu? Neatmetiet!Nevajag atmest smēķēšanu. VAJAG SAGRIBĒT NESMĒĶĒT.

— Atrodiet it visā labsajūtu un prieku! Pat tur, kur šķiet, ka tas nevar būt.

— Un, galvenais, cilvēki, dzīvesveidam jābūt nevis veselīgam, bet LAIMĪGAM!

Un vispār, es atklāšu vissvarīgāko dzīves noslēpumu un jēgu: DZĪVES JĒGAS NAV!

Ir vienkārši Dzīve. Ir rīts, diena, vakars, nakts un atkal rīts. Ir planēta, ir cilvēki, ir augu un dzīvnieku pasaule. Darba dienas un brīvdienas. Prieki un bēdas. Un ir Nāve. Un tā var atnākt jebkurā brīdī, jebkurā vecumā. Vai tad ir jums laiks, dzīvot ar svešiem sapņiem, uzspiestām idejām un sabiedrības normām?

Dzīvojiet labsajūtā un nemeklējiet radinieku un slavenību slimību un nāves cēloņus. Mums nav dots tos saprast. taču ir dota Dzīve. un tā jānodzīvo pēc iespējas priecīgi. Netraucējot priecāties arī citiem. Pat palīdzot.

Nesalīdziniet savu laimi ar svešu laimi.

Taču, ja tik ļoti gribas meklēt dzīves jēgu, tad uzskatiet, ka te tā arī ir – DZĪVOT PRIEKAM!

Taču tie mani draugi, radinieki un sveši cilveki, mirstot man atzinās: “Es visu mūžu kaut ko meklēju, kaut ko darīju, kaut kur skrēju, bet pats galvenais bija turpat – deguna galā. MANI MĪĻIE CILVĒKI. Un visu, ko es kopā ar viņiem gribēju izdarīt, es nekad vairs neizdarīšu…”

Es jūs lūdzu, nenaizmirstiet: laime nav pilsētā vai laukos, kalnos vai klajumos, TĀ IR GALVĀ!


Autors: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta FS