fbpx

“Nesmejies, vēlāk raudāsi!”

Tikai pārdomām..

– “Nesmejies, vēlāk raudāsi!”

Cik daudz šādu līdzīgu frāžu esam dzirdējuši savās mājās, bērnībā.
Un pie brīža grūti izprast, kur paliek mani smiekli..kapēc citi smejas un prieku izjūt viegli, bet kādam kamols kaklā.
Un, kapēc tik ļoti iekšēji kaitina nopietnās sejas?

Tapec, ka viss reiz dzirdētais ir glīti iekapsulējies mūsu zemapziņas atmiņās. Mēs taču klausam pieaugušos, kas visu zin. Un iemācamies baidīties vecāku bailes.

Der piedomāt, kādas emocijas bērnībā mājās tikai aizliegtas. Piemēram, skumjas – “nerādi skābu seju!” Lai gan skumjas ir normāla (kā visas citas emocijas) izdzīvojāma un atzīstama emocija. Un tikai izdzīvota, tā izgaist.

Šāda dzirdētā frāze varetu likt bērnam, lai varētu justies atzīts ģimene, kļūt par mākslīgā “prieka” uzturētāju. Tā sauktie “kompānijas klauni” izveidojušies no vēlmes izdzīvot, atsakoties no tā “es”, kas es patiesībā esmu, lai iederētos.

Vai arī atceroties savus vecākus, kuri visu laiku bijuši bēdīgi, nodomā – “nekad tāds nebūšu, kad izaugšu”..

Tas viss ir dabīgi – būt jautram un justies priecīgi, piepildīti!

Mūsu Mieru laupa pašos reiz pieņemtie lèmumi par to kādam man ir jābūt, lai es iederētos vai arī, kāds es noteikti negribu būt, lai iederētos. Un milzum daudz enerģijas aiziet, lai šo ilūziju noturētu.

Kādā klusā brīdī der apdomāt, kādas aizlieguma frāzes visbiežāk nācies dzirdēt. Iespējams, tur dzīvo atbildes, kapēc sirds tur sažņaugtu kamolu, smaidīt ir grūti un smieties neiespējami.

Lai no kaut kā atbrīvotos, tas ir jāatzīst, jāierauga.
No zemapziņas “kamoliņš” jāpārnes uz apziņu, ie jāierauga visa “sakne”. Tad tas sāk atritināties..atrisināties. Izzust.

Visu, visu, kas momāc mūsu sirdis, ir iespējams izmainīt. Paņemt rokās, ieraudzīt un sasildīt un pārveidot. Tur, kur atbrīvosies vieta, varēs ieplūst mīlestība, miers, harmonija, paties prieks.

OmShanti