fbpx

Neviens cilvēkus nedala. Katrs pats to izdara, ja izdara..

Katrs pats sevī ir izdarījis izvēli iedalīt kaut kur sevi (aiz bailēm, ego vadīts, aiz lepnības vai sekojot un vēloties piederēt kādai jau izveidotai grupai, labo zēnu un meiteņu komplekss, bailes no soda utt.) un aktīvi aizstāvēt savu ieņemto pozīciju.
Nav itin neviena uz ko novelt vainu – situācija, valsta, vadība, citi cilvēki. Mēs paši dalam. Vai nedalam cilvēkus.
Ja Tu vēlies, tad Tu arī iedali sevi no citiem! Tā ir katra cilvēka izvēle, nevis mēs esam upuri un viss pats ir kaut kā sadalījies.
Ir ļoti daudz to cilvēku kas nedzīvo ar pārliecību, ka viņi pieder kaut kādai vienai grupai un ir īpašāki vai tamdēļ izredzēti. Tie ir cilvēki, kuri nenostājas pret citu pārliecības, izvēļu, reliģijas cilvēkiem.
Viņiem sevī ir harmonija un pieņemšana, pašapziņa un skaidras sevī izkristalizējušās vērtības. Un viņi pieņem un ciena citu cilvēku vērtības, vajadzības, izvēles. Viņos ir miers. Pieņemšana gan uz sevi, gan apkārtējiem.
Ja man ir skaidrs, kas es esmu, kāds es esmu, ko es izvēlos, ko neizvēlos (kas ir pieauguša cilvēka laba pazīme – zināt sevi), tad mani nevar aizskart, ievainot, likt mainīt pāliecību vai ietekmēt un salauzt cilvēki, kuriem ir citas pārliecības, velmes, vajadzības. Ja es esmu stabils sevī, man ir labi ar manām pārliecībām, sajūtām, izvēlēm.
Tas, savukārt, nozīmē, ka man nav aktīvi un agresīvi jāaizstāv savs viedoklis, esība. Es esmu ar sevi mierā. Man der tas, ko es izvēlos un es ar to dzīvoju, nevis sadzīvoju.
Jā, šiem cilvēkiem ir savs viedoklis, viņiem ir savs redzējums, viņi arī katru mīļu brīdi izdara izvēles, taču viņi savas velmes, pārliecības vai izvēles nepadara par agresijas ieroci pret citiem. Šie cilvēki ciena savas izvēles un ciena otra izvēles.
Dalīšana nav nepieciešama tur, kur cilvēks ir izdarījis sev skaidras izvēles, kur tas tiek darīts aiz pašapziņas un apzinātām, sevī justām sajūtām.
Cilvēki, kuri ir pārliecināti, stabili savās izvēlēs, stabili savā pozīcijā, viņiem nav nekādas vajadzības kliegt skaļi, lai viņu pamanītu, uzbrukt citiem un mēģināt pārliecināt apkārtējos, ka viņiem ir taisnība.
Agresija – dusmas nodod pretējo – nepārliecību par sevi..šaubas..bailes par savām izdarītām izvēlēm vai bailes no citu nosodījuma un viedokļiem.
Ja man patīk mani jaunie zaļie mati, tad es eju paceltu galvu, ar smaidu sejā, skaisti tos iznesu un to var nolasīt manā laukā, ka man ir harmonija starp to, kā es jūtos un ko es vēlos. Ja man ir labi, nav nepieciešama aizsardzības pozīcijas – uzbrukt, aizstāvēties, asi reaģēt, pompozi sevi apliecināt, izrādīties vai krist upura pozīcijā.
Bailes runā agresijas valodā..
Cilvēkus nedala kāds ārpusē. Mēs paši dalam – nodalam, iedalam sevi un nodalām citus, tikko esam bailēs, nedrošībā, nezinot sevi, vēloties iederēties, neesot pārliecināti par savu nostāju. Nepārliecība, bailes un nestabilitāte var būt agresijas priekšvēstnesis..
Pārstājam dalīt paši un nebūs jāpārmet uz kādu atbildību par mūsu dalīšanu.
Vienmēr starp mums būs cilvēki, kuri atvērs sava nama durvis kā turīgam, tā mazturīgam, kā draugam grūtā mirklī, tā “nedraugam”, kā skolotājam, tā skolniekam. Nevienam netiks iedalīta aigstāka vai zemāka kasta..
Dalīšana pāriet tikko mīlestība ņem virsroku pār bailēm.
Un tādu cilvēku, paldies Dievam, ir daudz. Vismaz man apkārt, ir.
Tamdēļ – vēsu prātu, mieru sirdī, esam savienoti ar sevi, uzticamies sev un turamies pie savas sirds balss. Tad mēs vienmēr esam stabili savās tā brīža sajūtās.
Ārēja cīņa ir vajadzīga cilvēkam tikmēr, kamēr viņš pats sevī vēl iekšēji cīnās..
Kristīne Om Shanti