fbpx

PADOD ROKU..

Spīd spilgta un silta saule caur virtuves logu. Laptops pārklats ar nelielu putekļu kārtiņu, kas liecina par to, ka mājās nav būts pāris dienas. Un saule..tā atver visu.
Un tomert nedaudz salst. Par sauli, kas nesilda ik vienu šobrīd. Mēs tik bieži izdaram aplamas izvēles, esam bezgala nežēlīgi paši pret sevi – dārgāko. Nē, nebūt nav egoistiski atļauties to teikt. Esi vesels, pilns un atvērts, lai Tev nesaltu. Tikai tad Tu padot roku.

Esi tas, kas Tu vēlies būt. Soģi nav šai pasaulē. Ir tikai tikai mana, Tava izvēle.
Gribi apvainoties šodien uz to, ko esi nesaņēmis bērnība? Lūdzu. Varbūt gribi pakavēties vēl kādos pāridarījumos? Saņemies, tie plūdīs pie Tevis. Un patiešām liksies, sevis paliek ļoti, ļoti žel. Nu, jā – pasaule ir taču tik netaisnīga.. Iespējams. Un kamērt vien ik vienam no Jums būs sajūta, ka dzīve nes sev līdzi netaisnības graudus, never atcis vaļa. Tava sirds tāpat būs klusa.

Sevis mīlēšana un pieņemšana. Banāli. Daudz runāts, maz saprasts. Kas tas īsti ir? Meklējam gramatās, meklējam pie skolotājiem, meklējam semināros. Un gaidam kaut kādu ārēju izmaiņu salikumu ar nobeigumu sirdī. Kad kā pavasaris atnāks brīnums – sevis iemīlešana!

Ik vienas zinašanas, kas atnākušas ir mūsu prātos, ne sidīs, ir tikai informacija. Ir tikai zināšanas un vēl viena izvēle.
Nevaram sasteigt lietas, kam sava kartība.
Viss, kas mūsu spēkos – mērķis. Jo cēlāks tas būs, jo ātrāks Visuma izpildījums ar Jūsu pašu rokām.

Kā iemīlēt sevi?
Sāc ar visu pieņemšanu. Sāc ar sapratni, ka Tavas Eemocijas ir tikai papildus instruments, lai dzīvi padarītu skaistāku. Taču tām nav absolūti nekāda ietekme uz notikumiem Tavā dzīvē. Nu, pamēģīnāsim raudāt un smieties, kad atnāk rēkins…
Tavos spēkos ir tikai mainīt to, kā Tu uztver katru lietu, notikumu, situāciju.

Vai Tu zini, kas Tu esi? Kapēc iemīlēt sevi?
Liela daļa cilveku zina par sevi tikai to, ko dzird no saviem koleģiem, ko izjūt pec attieksmes no apkartējiem. Daudzi asociē sevi ar darbu, ko dara un katrs novertējums dod paša apliecinājumu vai noliegumu. Kāds cenšas visu mūžu par upuri kļūt un nopērk sevi par „paldies”. Vēl kads cenšas spilgts būt, tadejādi noķerot sevi citos. Mes dažādi varam lomas spelēt. Visi alkst uzmanības, atzinības un varbūt tas arī viss. Ar mīlestību te nekāda sakara, tāpec nepiesaistīsim to tur, kur to nelūdz.
Lai sevi pieņemtu, ir sevi jasāk just. Lai sevi iemīlētu, ir jāpaceļ acis. Lai sevi iemīlētu, ir jāatmet bailes. Mēs atnākam uz šo pasauli katrs sevis pēc.
Ar manu spilgti dzelteno kleitu te nekāda sakara…
Es atnācu un dīvaini, ka caur visām sāpēm izejot, mēs ik viens meklējam to ar ko atnācām. To mīlošo mātes acu pāri, kas parliecoties šūpulim iedvesa mieru un ticību, ka viss ir ļoti, ļoti labi.

Pieņemt sevi, nozīmē noticēt, ka Visums nespēlē spelītes un Tu neesi tikai tāpat vien. Tas nozīmē izdarīt izvēli ticēt, ka uz Tevi tic un paļaujas. Tikai Tu pats tam noticēt nevari, kamērt izdari izēli – būt atkarīgs no citu vērtejuma. Esi iestrēdzis sevis meklēšanā?
Sāc ar jautājumu – kam vajag mani, sevi mīlošu? Ko man tas dos? Vai mazinās smeldzi krūtīs? Vai pasaule pagriezīsies pret mani savā mīlestība, kuru es nepamanīju līdz šim? Un kas no tā, ja Tu visu nemaz nepazīsti un mīlestības saldo garšu neesi nekad atcerējies?
Kam Tev sajust otra mīlestību? Lai to iegūtu, lai noturētu un būtu…?

Par tālu, teiksi? Jo mēs visbiežāk nespējam pat domās pāri horizontam pasniegties.

Saņemt? Vai saņemt mēs atkal vēlamies?

Mīlestība nereti tiek atšķaidīta ar pieķeršanos, sevis identificēšanu caur otru, ar savu labo pašsajūtu, ar otra baudīšanu, ar prieku un gaidām.. Nē, te nekā slikta un arī nekā kopīga ar mīlestību.

Un to, ka mīlestība ir došana, mēs sadzirdam gana pliekani.
Iemīli otra dusmas un nesadusmojies pretim. Iemīli otrā sev netīkamās rakstura īpašibas, nepieprasot, lai tās tiek korģetas. Iemīli savus vecākus par to, ka tie kļūdījušies Tevi audzinot. Iemīli kolēgi, dēļ kura Tev nepatīk uz darbu iet. Iemīli draugu, kurš Tevi nodevis.
Iemīli saprotot, ka šajā pasaule netaisnību nav. Un ik brīdi, kad Tevi pārņem šī sajūta, atceries, ka esi padevies. Bet atceroties to un piecelies.
Neredz neviens Tavu sāpi, jo Tu taču tik meistarīgi visu slēp. Naids krājas sirdī to aizverot.
Neredzēs neviens Tavu centību pieņemt lietas kādas tās ir, taču sirdī valdīs miers un harmonija.
Tu savu sirdi atbrīvo vai saslēdz. Un nevienam nav nekadas daļas kadu izvēli Tu izdarīsi…

Atverot acis pasaulei, mums pretim raugās mazliet nogurušā ķermenī mīļuma pielijušas mātes acis. Tās raugās kā brīnumā, kas neizskaidrojamā veidā Dieva radīts caur klēpi pasaulē radies Tu…

OmShanti

%d bloggers like this: