fbpx

Par mīlestību un prasmi dalīties

Labrīt. ❤️

Visi mostamies mājās, ģimenēs. Kādās ģimenēs ir pankūku rīts, kādās rīts ar pilnīgi citu pēcgaršas sajūtu pēc pavadītās nedēļas.
Bet galvā miljons jautājumu..kāpēc šāda krīze..kur tā vedīs?

To zin tikai tie, kuri no prāta pārcēlušies dzīvot uz sirdi. Bet tie šobrīd nebaidās par sevi. Tos uztrauc tikai citi cilvēki, tie, kuri nav paši sev saimnieki, – savām emocijām, kuri viegli padodas panikai, kuri ir sociāli vadāmi, kuri nespēj saglabāt ticību Visumam un mieru sevī.

Uzticēšanās un iekšējais miers neatņem prasmi rīkoties, tas dod iespēju redzēt mazliet tālāk, no cita skata punkta un pieņem saprātīgus, savām vērtībām atbilstošus lēmumus.

Kāpēc esam visi aizvesti mājās? Vispirms, paldies..mums ir mājas.

•Lai patiešām būtu kopā ar ģimenēm. Ne tā pastarpināti, bet apzinoties piederību savai saimei un atbildības pret ģimeni. Tā, pa īstam, – mosties un būt kopā, tuvu..emocionāli tuvu. Sadzirdēt vienam otru, redzēt vienam otru, just vienam otru.
Vairāk nav aiz kā aizslēpt sevi – ne darba, ne treniņi vai svarīgas tikšanās. Nav, kur aizbēgt.
Ir Ģimene. Ir atbildība.

Kas mēs visi kopā esam? Vai esam kopīgi radīta šūna, kurā pulsē enerģija pateicoties mīlestībai un uzmanība ar ko savu ģimenes ligzdu “barojam”.
Bet, kad nebarojam savus mīļos un tuvos, ģimeni..barojam to, kaut ko citu, kam savu enerģiju veltām.

Ģimene, kā šūniņa, bez enerģijas izsīkst..to viegli ietekmēt ārējiem “apstākļiem”. Viss, kas paliek bez uzmanības, ar laiku sāk nīkuļot, sagrūst.
Ģimene ir vienota sistēma, kura sāk pastāvēt vairākos enerģētiskos līmeņos. Un mūsu dalība, atbildība, mīlestība ir enerģija, kas uztur šo sistēmu.

Jo vairāk mīlestības un enerģijas nesam uz mājām, jo spēcīgāka ģimenes enerģija, spēcīgākas dzimtas, veselīgāka katra nākošā paaudze. Jo vairāk mīlestības ieliekam, jo vairāk tā zeļ un vairojas. Bet, kā zināms, valsts sastāv no katras ģimenes šūniņas. Cik spēcīgas ģimenes, tik stipra ir valsts.

•Lai padomātu par vērtībām. Kas ir mūsu katra atsevišķa indivīda vērtības. Vai tas, ko spējam apliecināt citiem? Vai tā ir vērtība? Vai tas, ko spējam dot…ne tikai no matērijas, bet savas pilnās sirds, iekšējā miera, harmoniska un pieņemoša stāvokļa, dziedinošās enerģijas, kura plūst cauri.

•Lai ieskatītos skaidrāk acīs tam, ko darām ar planētu, Zemi.
Nebija laika domāt. Nebija laika apstāties. Nebija laika biedēt sevi arî ar šo atbildības sajūtu.

Jau tā pārāk daudz atbildības, lai to ieslēgtu kārtējo plastmasa maisiņu pieskaitot pie kopējā rēķina veikalā, kārtējo ķīmijas pudeli podā izlejot vai…

Mēs visi esam labi apguvuši patērētāja lomu. Pat jūtamies veikli, izcilnieki, lielā progresa laika iedzīvotāji. Lai klaigā tie, kam tāda karma..lai rāda bildes ar piemēslotiem okeāniem, jūrām. Tas taču ir kaut kur ļoti tālu…..
Tātad – ilgi varēja aizvērt acis. Bija svarīgākas lietas. Es, mans, mans vistuvākais. Vairāk tā nav.

•Lai iemācītos novērtēt un taupīt ēdienu, nemest to ārā, dalītos. Apdomīgāk izturētos pret pārtiku, ko iegādājamies.
Katrs izmestais kumoss patiesībā ir necieņa. Varam to grozīt kā gribam, bet tā ir mūsu necieņa pret vēl vienu iespēju paēst. Kādam, ja ne tev. Vel kādu reizi.
Tas arī apliecina mūsu neprasmi būt saimnieciskiem, prasmīgi izlietot to, kas iegādāts.

Izmestais ir nopelnītā enerģija. Mēs par ēdienu samaksājam ar naudu, – tā ir enerģija, kuru iegūstam par pavadīto savas dzīves laiku darbā. Dzīves laiks nav atgriežams. Par to pretim paņemam matēriju un to izlieto, lai uzturētu savu dzīvību.
Izmetot ēdienu, mēs izmetam savu enerģiju, jo iegādātā pārtika ir cilvēka enerģijas lauka turpinājums.

Kādreiz, protams, nav iespējams nekādi pagarināt jau tā šajā laikā garo pārtikas lietošanas termiņu un izlietot pārtiku. Bet kurš instinkts mums liek bailēs vienmēr nopirkt vairāk vairāk vairāk…

Ēdiens ir vēl viena iespēja paēst, tātad – dzīvot. Tas neizslēdz ēdiena izbaudīšanu. Kādreiz skaitīja Tēvreizi pirms maltītes visa saime sadevusies rokās..lai pateiktos par iespēju.
Šodien ēdiens ir kļuvis par izklaides daļu. Pateicība par maltīti..daudziem ir aizbēgusi vai aizslēpusies aiz pārticības un pārpilnības kalniem.

•Lai apjaustu, ar ko sevi barojam.
Vai lasām, vai iedziļināties etiķetē..vai protam paņemt rokās produktus un sajust, kādu enerģiju tas nes un cik atbilst tavam ķermenim – tas nesīs pozitīvu ietekmi vai graus enerģiju. Viss taču ir par enerģiju.

Vesels cilvēks ir ar stipru un nesagraujamu enerģētisko lauku. Novārdzināta enerģētika ir pamats uzaicināt vīrusus, infekcijas utt. Nav labas pārtikas – nav enerģijas – nav aizsarglauka – nav iespēja sevi pasaudzēt. Viss ir laika jautājums.

•Vispār saprastu, – ja pēkšņi vairs nekā nav, kam vispār ir nozīmes, jēgas ..
Kam es dzīvoju, ja man nav vairāk, kam sevi apliecināt, – nav skatītāju, kam dāvāt savas uzvaras un sasniegumus?
Ir vajadzīgs fons, lai cilvēks spētu būt “veiksmīgākais”, “lielākais”, “bagātākais”, “ietekmīgākais”, “sportiskākais”, “veselākais”, “lielākais skolotājs”, “slavenākais”…
Kas es palieku, ja man ir tikai es pats un nav itin neviena, ar ko sacensties?

Ja neviens neapliecinās, ka esmu viņam vajadzīgs?
Ja neviens mani nemeklēs, nezvanīs un neprasīs padomu, naudu..kas es esmu?
Ja neviens man nepateiks, cik vērtīgs es esmu..tad – kas es esmu?

Šis ir ļoti Svētīgs laiks.
Dievam nav jāmācas uzticēties tikai krīzes mirkļos. Dievam ir jāprot iet pie rokas visu laiku.

Visa dzīve ir pilna ar iekšējām krīzēm, kamēr vien dzīvo aizmidzis.

Krīzes vajag, lai modinātu. Tā ir atbilde – kāpēc ir iestājusies PASAULES KRĪZE..

Lai mums izdodas saglabāt mīļumu uz līdzcilvēkiem arī tad, kad pašu krājumi pilni un otrs nāk lūgt..

Jāsaprot, ka šīs šodienas bailes ir arī dzimtas cilvēkos saglabājušās bailes..ir bijis karš un ir bijušas dažādas sāpes, kuras lika cilvēkiem pieņemt “izdzīvošanas” taktiku. Tās lielā mērā ir arī pagātnes baiļu sekas.

Es zinu, ka mēs esam ļoti stipri Garā. Mēs taču esam Latvieši.
Nav lielāka spēka par Gara spēku..

Par mīlestību un prasmi dalīties ❤️

Rīta pārdomās
Om Shanti