fbpx

Par NEmīlošu mammu un NEpareizu bērnu

Šis raksts ir par bērniem, kuri jūtas “nepareizi, nepietiekami labi, muļķīgi, ne visai smuki, negudri, nekam nederīgi”.. Un vēl, šis raksts ir par mammām, kuras neprot mīlēt.. savus tik “neideālos” bērnus..

Iesākums tāds kaut kāds skumjš un, iespējams, no pirmiem vārdiem lasītājām var kaut kas sašūmējies iekšā, atsaukties sāpju veidā. Bet, ja Tu izlemsi izlasīt līdz galam, tātad – tas viss kaut kādā mērā ir arī par Tevi.

Par mammām nav pieņemts runāt sliktu. Pieņemts pateikties mammai par dzīvības došanu, par negulētām naktīm, par “tik daudz izdarītā” bērna labad. Un pavisam traki skan frāze: “MAMMA MANI NEMĪL..”
No šiem vārdiem gribas paslēpties, aizbēgt, jo,ja tos izrunā skaļi, sirds saraujas gabalos no sāpēm..

Tiesības uz dzīvību, savas esības apstiprinājumu: “TU ESI UN TAS IR TIK LABI, KA TU ESI”, bērns saņem caur mammas mīlestību.
Caur MĪLESTĪBU. Ne caur barošanu pa stundām, ne caur audzināšanu no grāmatas, ne caur vadāšanu pa pulciņiem, ne caur uzdàvinātām mantām un pagatavotām kotletēm ar tvaiku (jo tā ir veselīgāk)..
BET CAUR MĪLESTĪBU.

Bet mammas mīlestība – tas ir kā?!

Tas ir, kad mamma ir kopā ar savu bērnu emocionāli viņa skumjās un sāpēs, kad bērna asaras – ir viņas asaras, viņas sāpes.
Tas ir prieks par bērna veiksmi un uzvarām ne tapēc, ka tā ir mātes veiksme (veiksmīgs, labs bērns), bet tapēc, ka tas ir viņas bērna triumfs.
Mamma ir gatava paņemt visu bērna sāpi sev, bet veiksmi un sasniegumus atstāt bērnam pašam.
Mammas laime un prieks ir no paša bērna klātbūtnes šajā dzīvē, no viņa esamības.
Un es nerunāju par to laimi, kad bērns ir guļošš, kad saritina lūpuņas tūtiņā, uzrauc deguntiņu un smieklīgi ķer pats savas kājiņas gultiņā.
Es runāju par mātes SAJUTU savu bērnu redzot: “Tu esi. Un tā ir svētība”.

Un, ja bērns saprot, ka viņš ir mammas Svētība, tad intuitīvi nolemj, ka viņš – ir Svētība šajā pasaulē. Un viņa klātbūtne šajā dzīvē – tas ir pareizi, tā tam ir jābūt, viņš ir te vajadzīgs, šajā zemē!

Un tagad iedomāsimies, ka mamma nejūt šo visu..
Tam ir savi iemesli – personīgās bērnības traumas, personīgā sāpe no neizjustas mīlestības saiknes ar savu mammu. Tā mēdz būt..

Ko jūt mamma, skatoties uz savu guļošo bērnu, uz to, kā viņš spēlējas, kā mācās, kā iekāpj peļķē un lūdz neiet šodien uz dārziņu? Kaut kur dziļi sevī smeldz sajūta..pareizāk sakot, zināšanas..ka es viņu NEMILU, viņš man nav vajadzīgs, jo viņš man atspoguļo mani pašu bērnībā. Jo viņš gaida manu mīlestību un manu pieņemšanu.
Viņš, šis mazais dzīvības kamoliņš, alkst pēc tā, kas man nav.., ko es nevaru viņam iedot.

Bet iedot – vajag, jo ja es to nedodu, viņš sāk raudāt, mētāties ar savām mazajām rociņām, raut man aiz kleitas un skatīties uz mani ar tik žēlabainām acīm..meklējot to pašu mīlestību, kuras nav..un nekad nav bijusi.

Un tad kā vilnis mani pārņem neizturamas VAINAS un KAUNA sajūtas. Bērna klātbūtne nemīlošas mammas dzīvē liek satikties viņai ar savu personīgo traumu, ar personīgo tukšumu, iekšējo vientulības caurumu.

Šīs izsalkušās bērna acis, kuras alkst mammas mīlestību, ir liecība mīlestības neesamībai. Tie ir ārkārtīgi sāpīgi un neizturami iekšēji pārdzīvojumi.

Un tad, lai paslēptos no personīgās vainas, mamma sāk bērnu KONTROLĒT.
Viņa meklē bērnā “vainas” un sāk tās labot.

Savas dusmas uz sevi viņa aizvieto ar neapmierinātību ar sava bērna “nepilnībām”. Tas ir taisnākais ceļš. Pieņemams variants. Jo pastāstīt citiem cilvēkiem par to, ka es nemīlu savu bērnu un viņš mani tracina ar savu klātbūtni – NEDRIKST TAČU!. Bet pateikt, ka “mans dunduks atkal norāvies trījnieku” – un, re, mani jau pretim sagaida atbalstošs un līdzjūtīgs skatiens.

Mammas vainas sajūta izprovicē kārtējo kritikas un neapmietinātības porciju, no kā bērns nonāk izmisumā, no kā mamma jūtas vēl vairāk vainīga, kas noved pie jaunas iekšējās dusmas devas, kas izsauc vēl lielāku izmisumu bērnā un tā tālāk pa spirāli..

Bērns aug ar iekšēju nepilnvērtīguma sajūtu, nepareizīguma sajutu, sev apstiprinot, ka nav pietiekoši labs.
Viņš saprot, ka ar viņu kaut kas ir ne tā un to vajag steidzami labot. Un tālàk, lai izdabātu mammai, sāk sevi pielabot: te – nogriezt nepareizo gabalu sevis, tur – uzaudzēja gabaliņu, lai piesegtu savu “kroplību”, te – pielika klāt, šeit – izspieda.

Bet…lai kà sevi nelabotu un nepārtsisītu, mammai vienalga nepatīk!
Viņš saņem konkrētu vēstījumu: “Ar tevi kaut kas nav kārtībā – Tu neesi pareizs, Tu man nederi!” Protams, mammas to pasaka netieši.

Bet mammai, pirmām kārtām, pašai savā priekšā vajag izskaidroties – kapēc viņa nespēj lepoties ar savu mazuli, kapēc viņa nespēj priecāties viņa klātbūtnē, kapēc neizdodas būt laimīgai no savas atvēlētās mammas lomas..

“Kur tad te priecāties, ja viņš ir tāds dumiķis! Mācās, ja ne slikti, tad – ne pietiekoši labi! Traukus aizmirst nomazgāt! Vakar izmagāja grīdu ne ar to līdzekli! Atsakās ēst zupu no skābiem kāpostiem! Angļu valodas izruna klibo, bet klavierstundas vispār izlaiž! Nervus man visus sabojājis!”

Tās ir tā saucamās “mammas patiesības”, kuras novērš uzmanību no savām iekšējām apzināšanās šausmām par savu NEmīlestību uz savu bērnu..

Un, lai cik arī sevi tāds “nepareizs bērns” necenstos pārveidot, mammas neapmierinātībai nebūs ne gala, ne malas. Bērna sasniegumi tiks ignorēti, vai noniecināti. Un, ja viņš “pievilks” angļu valodas izrunu, tad pēc tam izrādīsies, ka viņam draugi ir stulbi..

Kritikas viļņi nekad nebeigsies, pirmkārt, tapēc, ka cilvēks (un vēljovairāk, bērns) nevar būt absolūti perfekts visā, cilvēki vispār nemēdz būt ideāli.
Ja kādā jomā labs, citā jomā var klibot. Normāli. Cilvēcīgi.

Otrkārt, ja pat arī atzīt bērna sasniegumus un vērtību, viņa centienus un ieguldīto darbu, tad nāksies ar viņu lepoties, un loģisks iznākums būs – MĪLESTĪBA, PIEŅEMŠANA, ATZĪŠANA.
Bet to traumēta, auksta mamma just nespēj..Un tad sirdi plostošà kritika un dusmas ņem virsroku. Un tā ..bez gala un malām.

Tālāk pastāv divi sižeta varianti: vai nu bērns cenšas nepārtraukti “nopelnīt” mīlestību (ja ne mammas priekšā, tad sava partnera priekšā, priekšnieka, vispār citu cilvēku priekšā), vai, ja bērna būtība vēl kaut nedaudz ir vesela, tad viņš sāk saprast, ka kaut kas te nav kārtībā…

Un bērns cenšas distancēties no mātes, atdalīties. Notiek ilgi gaidīts nabas saites pārgriešana.

Bet tas arī nav tik vienkārši! Pie pirmiem centieniem pārgriezt nabas saiti, viņš satiekas ar kārtējo dusmu un naida porciju; “Bet es Tevis dēļ tik daudz esmu izdarījusi! Cik naktis negulētas, cik līdzējusi, mācījusi, bet Tu…”

Jau pieaudzis, viņš, bērns, izrādas starp āmuru un pakaviem: starp savu vainas sajūtu par vēlmi veselīgi atdalīties no agresīvās mātes un nevēlēšanos ciest vairāk viņas ieņemto pozīciju savā dzīvē.

Viņš kļūst par vainas sajūtu un pienākuma sajūtas mammas priekšā ķīlnieku. No šīm skavām nav tik vienkārši izrauties!

Jo visu viņa bērnību un jaunību “uzspieda” viņam būt labam un pareizam, ērtam un noderīgam.. Pēkšni tādam nebūt, nesekot mammas ieteikumiem ir tas pats, kas nodot savu mammu. Bet arī ciest tālāk mammas noniecināšanu, kontroli, kritiku, neapmietinātību jau kļūst daudz neizturamāk.

Pieaudzis bērns nonāk izvēles priekšā: vai nu turpināt spēlēt mammas spēli, nogalinot visas savas esības paliekas, vai arī paskatīties sejā savai vainai par “nepareizību”, savai “nepateicībai” un IZDZĪVOT šīs vainas sāpi.

Veselīgais variants – otrais. Par cik iegūt atzinību, novērtējumu no nemīlošas mammas – NAV IESPĒJAMS!
Nē, nepienāks tas brīdis, kad mamma pateiks: “Oooo, nu viss, saulīt, lūk, tagad Tu esi malacis! Dodies savā pieaugušà dzīvē pastsvīgi un rīkojies, kā Tev saka priekšā Tava sirds! Es Tev dodu savu Svētību!”

NEBŪS! Nav tādu nopelni pēc kura notiks brīnumaina mammas atzīšana: “Tu – esi un tā ir – Svētība!”
Šī mamma VIENMĒR būs neapmierināta!

Taču mamma tieši tāpat ir sava iekšējā tukšuma un vientulības baiļu ķīlniece, savas mātišķas vainas sajūtas kilniece par nemīlestību uz bērniem saviem.
Bērna tuviba tai ir nevēlama, bet pavisam atlaist arī viņa nav gatava. Tāpat, viņai nav izdevīgi redzēt savā bērnā patstāvīgu, pieaugušu cilvēku, jo tad nāksies atzīt arī viņa tiesības uz bērna nevēlēšanos viņu redzet..Bet tas – briesmīgi, nepieļaujami.

Atrodoties blakus tādai mammai, bērns jūt izmisumu no sava “nepareizuma”, bet attālinoties sāk sevi tiesāt ar vainas sajutu par nodevību pret “cik daudz visa kā izdarījušo mammu.

Un vēl – bailes patstāvības priekšā. Jo cik daudz gadus šim bērnam “IESTĀSTĪJA”, kāds viņš ir nejēga, Vik negatava ir pieņemt lēmumus, kā neprot dzīvot savu dzīvi..

KĀDA VARĒTU BŪT REKOMENDĀCIJA MAMAI?

Saņemties drosmi un vīrišķību, lai satiktos ar savu tukšumu, savu vientulību iekšējo..
Izdzīvot un izdziedināt savas bērnības traumas. Piepildīties ar Mīlestību – uz sevi pašu, pirmām kārtām. Jo tikai no personīgās pilnības kļūst iespējams dalīties.

Šis nav darbs vienai dienai un būs vajadzīga palīdzība un psihologa līdzdalība.

KĀDA BŪTU REKOMENDĀCIJA JAU PIEAUGUŠAM NEMĪLOŠAS MAMMAS BĒRNAM?

Ir jāpārskata personīgā “ES” tēlu. Jo pēc daudzgadējās mammas pavalstniecības savas personibas skelets ir zaudēts un nāksies to savākt kopā no jauna. Vajag no jauna apzināties – KAS ES ESMU, un kas es patiešàm NEESMU.

Kuras īpašības – manas. Kuras – man pieliktas mākslīgi. Kritiski pārskatīt mammas orientierus un ieteikumus, mammas slēdzienus un secinājumus par to es, kas es esmu.
Savākt savā krājkasē visus savus sasniegumus un veiksmes, kuras iepriekš bija noniecinātas.
Atcerēties, ko es protu un, kas man labi padodas, kur es patiesi esmu malacis. Un vēl – atļaut sev KĻŪDĪTIES, izsniegt sev indulgenci uz savu neperfektumu un neideālismu.

Vēl – pieņemt mammu tādu, kāda viņa ir.
Pieņemt faktu, ka VIŅA NEVAR IEDOT TO, KAS MAN IR NEPIECIEŠAMS. Saprast, ka mamma vienkārši nevar iedot savu Mīlestību, Tapēc nav jēgas izpelnīties to, kā nav.

Kad cilvēkam ir sevis apzināšanās, priekštats par sevi un iekšējā sasniegumu krājkasīte kļūst smaga, kad sev ir piešķirtas tiesības uz kļūdīšanos, tad bailes patstāvības priekšā – IZZŪD!

Viss tas – tāpat nevar notikt īsā laika sprīdi. Tas ir CEĻŠ. Iespējams, vairāku gadu ejams. Bet, lai cik garš arī nebūtu ceļš, TO IR VĒTS NOIET, jo tā galā ir – BRĪVĪBA..

Autors: Анна Максимова
Avots: http://lifehealingspace.com/o-ne-lyubyashhey-materi-i-nepravilnom-rebyonke/
Tulkoja: OmShanti

This entry was posted in Nekategorizēts. Bookmark the permalink.