fbpx

Pasaka par neglīto pīlēnu.

Kamēr putns nespēja iederēties, jo atšķīrās. Starp pīlēm bija dīvains, starp vistām arī..un viņš dzīvoja pārliecībā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Līdz brīdim, kad uzrodas kāds un paziņo: ar Tevi viss ir kārtībā..Tu vienkārši neesi pīle, Tu esi gulbis.

Tikko cilvēks apzinās sevi, saprot, kas viņš ir, psihe pārstāj ģenerēt ideju un pārliecību, – citiem ir mani jāmīl. Cilvēks pārstāj dzīvot ar “labās meitenes” vai “labā zēna” kompleksiem, cenšoties izdabāt, izpelnīties mīlestību, uzmanību un atzinību. Un pārstāj dzīvot ciešanās – mani neviens negrib, nemīl.

Un tās ir beigas ciešanām. Ciešanām, kuru sakne slēpjas paša cilvēka nespējā apzināties sevi.
Saprast savu sūtību uz Zemes, zināt savas īpašās, skaistās puses un tās, kurās resurss ir dziļi ieslēpts, just un zināt iztulkot savas sajūtas – tas ir vienīgais virziens, kurš atver laimīgu dzīves piedzīvošanu.

Cilvēkam piedzimstot nepiemīt alkas pēc mīlestības. Viņš pats sevi jūt kā mīlestību un tic, ka visa pasaule ir viena liela mīlestība, jo no tāda avota šeit ierodies.
Bērns alkst pēc pašidentitātes, apjaust, saprast – kas es esmu. Viņam ir svarīgi pēc iespējas ātrāk sevi uzzināt.
Ja bērnam blakus ir veseli, pieauguši vecāki, kuri atļauj bērnam sevi izpētīt, iepazīt savu dabu, raksturu, velmes un atļauj būt nosacīti brīvam neuzspiežot savu gribu, savas bailes un savu velmju realizēšanu, tāds bērns nekad neuzvedīsies, kā upuris, nebūs tas, kurš dzīvos izmanipulējot mīlestību un uzmanību. Jo viņam ir savs kodols sevī atrasts un skaidrs virziens. Viņam ir interesanti dzīvot.

Ko mēs redzam šodien? – lielākā daļa pieauguši cilvēku uzdod jautājumu: kas man ir jādara? Kāda ir mana sūtība uz Zemes utt. Apjukuši, pazaudējušies.
Tāpec, ka esam sistēmas bērni.. Daudzi ir sociuma vai neirotisku vecāku salauzti, iemācīti “būt labiem”. Tapēc, ka neesam sevi varējuši satikt, iepazīt, atzīt, pieņemt. Un arī līdzās nav bijis kāda, kurš šo atzinību laikus būtu iedevis – Tu esi brīnišķīgs tāds, kāds Tu esi, nekad neatsakies no sevis.

Tikko Tu pieķer sevī velmi, lai citi Tevi mīlētu…nāksies atzīt sev, ka nestāvi stabili uz savām kājām, ka Tu nezini, kas esi un ar kas Tev būtu jādara, lai izjustu apmierinājumu, prieku un pašpietiekamību savā dzīvē. Alkstot citu atzinības, Tu atzīsti, ka pats sevi neesi atradis.
Alkas pēc citu mīlestības un velme izdabāt citiem ir skaļš kliedziens – ES NEZINU, KAS ES ESMU! Palīdziet man kaut kur iederēties.. Ilgas pēc milestības = pašidentitātes trūkums vai neesamība.

Tas, kurš sevi ir atradis, kļūst automātiski par resursa devēju, ne ņēmēju.

Nemeklē ārpusē, meklē sevi iekšpusē.

Tad būsim tie, kas redz tālāk par savām bailēm un velmi kontrolēt. Būsim tie, kas atbalstoši.

Om Shanti