fbpx

Pateicība..

Pateicība stāv tikai pakāpienu zemāk par Mīlestību, – sajūtu, kurai ir visaugstākā izstarotā frekvence.

Pateicības sajūta vienmēr ir atslēga kādām jaunām durvīm.
Pateicība – kā tāds kārtējais noliktais eksāmens, noskalo visu un ļauj plūst tālāk..

Mīlēt to, kas darījis Tev sāpes ne katram ir pa spēkam, taču pateikties par Tev sniegto mācību – tā ir ārkārtīgi jaudīga atbildes reakcija.
Par to, ka padarīja tevi “redzīgāku”.. Par to, ka vispār ir nākusi dzīvē iespēja Tev šo mācību apgūt. Varbūt izaugt. Varbūt kādā noteiktā Tev dzīves jomā paaugties. Iespējams, iemācījies nospraust savas robežas vai iemācījies otra robežām pietuvoties tolerantāk. Arī sadzirdēt to, ko patiesībā cilvēks Tev klusi lūdz aiz dusmās izrunāties vārdiem..vai kas slēpjas aiz aizvainotās klusēšanas.

Sadzirdēt. Varbūt kādreiz arī neizdodas. Bet Pateicība noteikti atbrīvo no smaguma krūtīs, kuru paši sev tur uzliekam.

Nespēj viegli piedot šobrīd otram, piedod sev, ka nespēj to vēl izdarīt. Nogaidi. Nesteidzini sevi. Nezaudē dabīgumu notiekošajam.
Pasakies pats sev par to, ka Tu centies..ka Tu to gribi un tāds ir Tavs mērķis. Pasakies sev par to, ka emocijas neņem virsroku, ka Tu spēj sarunāties ar sevi un pieņemt skaidrus lēmumus.

Pateikties, lai pakāptos atkal uz Mīlestības pakāpiena. Tā mēs sevi paši noturam un neatļaujam krist tur, kur iesākas cīņas..

Pareiciba ir – es atstāju savu sirdi Tev atvērtu.

OmShanti

%d bloggers like this: