fbpx

Pieaudzis cilvēks – tas ir cilvēks, kurš sāk atdot no sevis.

Mēs tik ļoooti negribējām…

IERAUDZĪT, ka savā ikdienas steigā sen esam patiesībā zaudējuši kontaktu ar saviem bērniem. Emocionālo kontaktu – klusu sava mazā, īpašā, tuvā cilvēka sajušanu. Pārtūcis ir viņa tik trauslais uzticēšanās pavediens. Ir zudusi vai nekad nav bijusi saikne sirds rajonā ar savu bērnu. Un mēs nedzirdam un nesaprotam viens otra vārdus, velmes, patieso sakāmo. Vārdi tikai šķeļ, dur dziļāk sirdī, attālina, iedzen dusmās un izmisumā, parādās bezspēcība.
Mēs tik ļoti baidāmies sev atzīties, ka paši, pieaugušie, esam visu salaiduši grīstē. Jo no bērna prasīt par to atbildību – tas ir vairāk kā negudri..

Bet līdz šim ērti varēja pārlikt atbildību par bērna uzvedību uz skolu, skolotājiem, vecvecākiem, sabiedrību, likteni.
Varēja arī taču vecāki “aizsiet sev acis” un izlikties, ka bērnam ir tikai mazs pārejas periods, kurš jānogaida un turpināt palikt ļoti aizņemti ar sevi..Nu, lai kaut mazliet apklusinātu pašos esošo bezpalīdzības sajūtu, vainas sajūtu, kauna sajūtu par bērna uzvedību. Turpat arī bailes un nespēja nokontrolēt bērnu. Jo viss Nokavēts..
Kamēr no otras puses pašu bērns klusi kliedz: “mammu, tēti, pieaugat, lūdzu un saņematies! Jūs esat mani vecāki un es cerēju, ka varu paļauties uz jums. Ka tad, kad es nezinu, jūs zinat! Ieraugat, – jūs man esat ļoti vajadzīgi. Īpaši tagad, kad esmu tik apjucis, nobijies, pilns dusmām un naida. Es nezinu, ko ar to visu, kas notiek manī, darīt. Un man absolūti nepalīdz tikt skaidrībā ar sevi tās bailes, kas ir jūsu acīs, jūsu dusmas un kritika vai ilzikšanās, ka manis nav. Ko man ar visu iesākt?..

Bet vecāki paši ir reizēm mazi bērni, kuriem arī neviens nebija blakus pusaudžu periodā. Un nav šādas pieredzes, ko darīt..Un tas, protams, biedē. Bet ir speciālisti pie kā vērsties. Ja vien bērni tiešām ir prioritāšu sarakstā.
Un vecāki izvēlās atbildes nemeklēt, bet nodalīties, aizvērt acis un palikt “aizņemti”..ar savām “problēmām”, ar naudas pelnīšanu, ar kaut kā jauna apgūšanu, varēja taču vēl vairāk strādāt, aktīvāk sportot, ceļot, nodarboties ar hobijiem..
Bet tagad? Mums to visu apstādināja. Un, ko tagad? Mēs esam mājās kopā ar bērniem. Saviem bērniem. Un nav kur sprukt..

IERAUDZĪT, ka dzīvojam kopā vai uzturam attiecības ar partneri ne aiz mīlestības, bet aiz sava vājuma. Aiz vājuma ieslēpjas tik daudz kas – bailes palikt vienam, nepārliecinātība par sevi, kluss aprēķins par paredzamo finansiālo sakārtotību, bailes no vientulības vecumdienās, bailes no citu nosodījuma, ka nav partneris, bailes justies nevajadzīgam utt.
Partnerattiecības aiz vājuma arī kalpo seksuālo velmju apmierinājumam. Attiecības ir visu citu savu vajadzību un ērtuma apmierinājuma iespēja. Arī velme aizbēgt no vecāku nagiem, kuri nevēlas atļaut, jau pieaugušam cilvēkam, dzīvot savu dzīvi, jo pašiem savas dzīves nav un tur bērnu, kā dzīves jēgas ķīlnieku savos nagos vai dzīves labāko trofeju. Tāpat arī kopējās uzsāktās biznesa, kredītsaistību, galu galā..bērni turēja daudzas attiecības kopā.

Un abi taču klusībā apzinās, jūt, saprot, ka ir nepiepildīti, abiem kaut kā ļoti pietrūkst…pietrūkst tuvības, gan emocionālas, gan mentālas, gan seksuālas, gan..nav nekā cita, kas abus vienotu kopīgiem mērķiem, sapņiem, nav kopīgu vērtību.
Bet varēja taču kopā paši sev palīdzēt. Ja vien attiecības jebkad ir bijušas prioritāšu sarakstā..

Pie “dzīvības” šādas savienības labi uzturēja nauda un steiga. Tās taču bija svarīgākās iebrauktās “sliedes” pa kurām visi traucās.
Viegli ir aizsiet sev acis uz to, kas patiesībā notiek vai nenotiek sirdī, aizbraucot kārtējā izklaides ceļojumā, vakarā ejot uz sporta zāli, ne steidzoties pie ģimenes un paliekot ar vien aizņemtākiem darbos. Bet šobrīd..
Esam mājās. Ar saviem partneriem. Pat nav iespēja atrast vismuļķīgāko aizbildinājumu, lai aizbēgtu un pasūdzētos par slikto mājas partneri pie mīļākiem. Attiecības attiecībās..

Kur mīlestība? Vai to var nopirkt, varbūt tā atnāk pēc lielas centības vai tā ir Visuma dāvana divām atvērtām, dodošām sirdīm?

IERAUDZĪT, ka es uz darbu eju, kā robots. Kā zobrats sistēmā. Kā zaldāts. 8:00 izeju, 18:00 drīkstu atgriezties.
Nekad neuzdot sev jautājumu: kā vārdā.. Kapēc es eju uz darbu, – tieši šo darbu, tieši šajā uzņēmumā? Jo tā dara visi – pabeidz skolu, dabū darbu, izdzīvo, sagaida pensiju un nomirst?

Un visi tie treniņu kulti: tev vajag, tu vari, dari vairāk, skaties pareizā virzienā, dari kā visi, dari vairāk…radīja robotizētu bezpersonisku cilvēku baru. Nauda, uzvaras, panākumi aizgāja priekšplānā attiecībām. Te nu esam…kad visu citu atņem un izrādās, arī attiecību nav un nekad nav bijis, kas paliek?

Kouču kults..iedvesmo sasniegt. Bet ko tieši? Ko tādu vajag cilvēkam sasniegt, lai tiktu aizvērts iekšējais tukšums…ar kurām krāsainām smiltīm apmānīt savu nespēju sarunāties ar sevi pašu, just sevi un saņemt pilnīgi visas atbildes no sevis paša. Pārstāt prasīt visiem padomus, lekcijas, punktus veiksmīgas dzīves sasniegšanai. Kamēr Tu mēģini kaut ko sasniegt, gadiem..cits dzīvo piepildītu dzīvi tagad. Tev viss ir iedots. Tikai acis aizlipušas..

Vai es daru darbu ar visu atdevi, entuziasmu, prieku, jaudu, enerģiju un ieguldos tajā no visas sirds? Vai es vienkārši daru, kas jādara un arvien labāk, augot līdzi kopējam uzņēmuma plānam..
Vai es jebkad un tieši šajā darbā esmu spējis sajust, aizdomāties un saprast, – kāda ir mana individualitāte, kam es esmu sevi paredzējis šai iemiesojumā..kura manas būtības šķautne vēlas runāt ar pasauli caur manu personīgo ieguldījumu – mentālu, fizisku, emocionālu, atstājot šo Zemi? Kam tieši es esmu nācis? Ko caur mani grib pieredzēt pasaule? Kas ir mani trumpji, spējas, kvalitātes, spēks? Es esmu unikāls, bet vai pats vēlos tam noticēt, atrakt savu patieso dabu un pamosties…lai darītu to, no kā sirds dreb un dvēsele dzied, bet pārējiem no mana guvuma ir liels prieks!

Vai es, aizsējis acis, esmu iemetis sevi starp zobratiem, kas griežas un daru..daru..daru. Tā taču darīja visi.
Bet tagad…

Tagad, kad mēs esam mājās. Nav kur aizbēgt aizbildinoties ar aizņemtību, iepirkšanās svarīgumu, veselīgā aktīvā dzīvesveida uzturēšanu ārpus mājām un draugu pulkā, miljoniem iedvesmas kursiem, komandējumiem, ceļojumiem utt. Visums apstādināja pasauli, lai cilvēks varētu ieskatīties acīs tai patiesībai, kura nu, stāv pie gultas, uz rīta brokastu šķīvja, sēž blakus vannā un ielec pat siltajos sniega zābakos. Mēs esam izrauti no ērtās aizņemtības, aiz kuras aizkarinājām atbildību attiecības sakārtot. Ne lietas, ne mājokļus, ne biznesa plānus, bet attiecības. Tās, kuras ir deguna priekšā.

Mēs domājām, ka redzēt lietas, nozīmē – dzīvot bailēs, kauna un vainas sajūtās un nesaprast, ko ar to visu ieraudzīto iesākt. Tamdēļ arī no tā bēgām – no redzēšanas. Bet skaidra redzēšana – tas ir par atbildības uzņemšanos un lietu sakārtošanu.
Lai uzņemtos atbildību, ir jāpieaug. Bet tā jau ir apzināta izvēle..
Daaaaudz ērtāk ir dzīvot infantīlā maza bērna stāvoklī, kad atbildību var pārmest uz kādu citu, kad lietas atļauj, lai pašas risinās, bet tas, kas jūk, ai labi vien ir..nebija jāķēpājas.
Mazs bērns gaida, kad visi rūpēsies par viņu. Viņš meklē ērtākos veidus, kā gūt labumu no it visa un it visā tikai sev. Darbā, attiecībās, ģimenē, sabiedrībā. Tas ir mūžīgais patērētājs. Nē, viņu neuztrauks ne kārtējais iegādātais celofāna maisiņš, ne kārtējās sarautās un sāpinātās attiecības, ne atstātie novārtā bērni. Viņš ir tas, ap kuru jāriņķo pasaule. Maziņš taču..

Pieaudzis cilvēks – tas ir cilvēks, kurš sāk atdot no sevis.

Kamēr pasaulē dzīvos vairāk cilvēku ar patērētāju domāšanu un maz pieaugušu cilvēku, Visums sūtīs mums visāda veida rosinātājus apstāties. Un pieaugt.

Nav cita veida, kā izglābt pasauli, ģimeni, bērnus, sevi, kā tikai pieaugt un apgūt atbildību.

Om Shanti