fbpx

Pieaugt..par to ir šis laiks. Katram pašam sevī.

Cilvēkam ir normāli dzīvot, būt atvērtā stāvoklī, brīvi komunicēt, – palūgt palīdzību, dalīties ar savām sajūtām, emocijām ar apkārtējiem, pulcēties un apmainīties ar enerģiju.

Nereti mūsu platumu grādos cilvēks ir tik nobijies no tā, ka viņu var ievainot, ka savu sirdi jau kopš bērnības tur cieši aizvērtu. Jā, šis Viedumu izstarojošais attaisnojums – “man patīk būt vienam”, skan brīnišķīgi, bet ne vienmēr šiem vārdiem ir redzams segums. Nereti tā ir bēgšana un izvairīšanās.

Tie cilvēki, kuriem patiesi patīk būt ar sevi un kuri jūtas piepildīti arī tālu no cilvēku pūļiem vai bez cilvēkiem vispār, (atzīmēju – PATĪK), viņos nav redzamas skumju, depresijas, apātijas piepildītas sejas, noskumušas acis un kliedzoši starojošais tukšums sirds rajonā.
Viņi nejūtas vieni-vientuļi, jo ir skaisti un dziļi SAVIENOTI ar visu dzīvo – dabu, sajūtām, savu ķermeni, domām. Viņos notiek dzīva dzīve! Viņu acīs ir redzams kluss un laimīgs miers, harmonija, dzīvesprieks, apmierinātība un interese par dzīvi.

Tikko cilvēks ir plūsmā un ciešā kontaktā ar sevi, tikko cilvēks var būt savienots ar savu vārdu, domu, atklāsmi, sajūtu, emociju, velmēm utt…ar visu dzīvo, viņš nevēlas zaudēt visu to dzīvīgumu, kas norit viņa esībā. Viņš kaifo no dzīves, kuru piedzīvo. Iekšēji un ārēji savienotas. Tamdēļ vientulībai nav pat kur iespraukties. Viņš piedzīvo iekšējo piepildījumu.

Šodien daudzi slēpj neprasmi komunicēt, bailes no komunikācijas, vai, pareizāk sakot, – no ievainojumiem komunikācijā…slēpj savu patieso sevi, kuru neatzīst vai, kurš nav tik glīts vai vērtīgs, lai atzītos citiem..slēpj savas bailes no sevis paša..slēpj bailes neprast laicīgi novilkt robežas un atkal iegūt traumu draudzības attiecībās, kur otrs ar savu viltību izbradās atvērto sirdi..slēpjasno neizpratnes par citu cilvēku ļaunumu, skaudību, negodīgumu, lišķīgumu…slēpj faktu, ka neprot veidot un uzturēt draudzīgas attiecības aiz mazvērtības un zemas pašvērtības…slēpjas aiz sirdi plosošās vientulības un arī sava noguruma nepiedot.. slēpj savu vilšanos, aizvainojumu un dusmas uz cilvēkiem…

ieslēpjot nošķiras no cilvēkiem paziņojot: “MAN ĻOTI PATĪK BŪT VIENAM”!

Galvenais jau saprast, ka visi paša māņi ir kā pašieslodzījums. Neviens cits jau no tā necieš.

Aizvērti dzīvot – tas ir dzīvot savos melos aizsedzoties ar bailēm. Ir vērts šīm bailēm iziet cauri.

Visticamāk, ka viens no iemesliem, kamdēļ ir piedzīvota traumatiska vilšanās cilvēkos, tas ir tamdēļ, ka esi bijis kopā ar cilvēkiem, kuros nav mīlestība uz sevi. Šādi cilvēki dēļ savas mazvērtības spēj būt lišķīgi, skaudīgi, ļauni, aizmuguriski izrīkoties, nodot, viegli pievilt, būt narcistiski, bet Tu noticēji, ka tā ir Tava problēma, ka Tu esi nevērtīgs un iekriti viņu slazdā.
Atdod atpakaļ atbildību un to dodamo, ko paņēmi no šāda tipa cilvēkiem. Ļaunprātīga, necienīga attieksme un rīcība runā par autoru, ne to, pret ko tā vērsta.

Nav slikts tas bērns, kuru vecāki sit..slikti ir vecāki, kuros nav pacietības un mīlestība uz savu bērnu..
Apgriez savas piedzīvotās traumas draudzīgās attiecībās, kurās biji atvētts un naivs, kā bērns uz pretējo pusi. Atļauj cilvēkiem palikt tādiem, kādi viņi ir, nepiemērot uz sevi viņu vērtības..

Iespējams, savu sirdi aizvēri jau mazs esot, nespējot tikt galā ar emocijām, kuras piedzīvoji. Nespējot rast sāpīgām emocijàm izskaidrojumu un nespējot sāpes panest, bērns pieņem lēmumu sevi no savas jūtības – sajūtām un emocijām nogriezt.
Turpmāk nākas dzīvot pasaulē bez garšas, krāsas, prieka un arī sāpēm. It kā droši, bet, diemžēl vai par laimi, mūsu emocijas un sajūtu pasaule ir enerģijas avots un virzītājspēks. Bez tā visa esam ar depresīvu noslieci, tukšumu, bez prieka, iniciatīvas..
Un tad gribas nodalīties, vainot visus savā nelaimīgumā, nepareizībā. Bet vientulībai nav nedz gala, ne malas..

Laimīgs, piepildīts cilvēks ir ļoti atvērts, taču arī nepamanāms. Viņa enerģētika ir maiga, skaista un jaudīga vienlaicīgi. Viņš nesteidz par sevi skaļi paziņot – ne ar pompozu abģērbu, skaļu valodu vai citādi pievēršot apkārtējo uzmanību.

Viņam viss ir gana. Pašam. Un to var viegli redzēt, sajust, piedzīvot. To nevar nedz notēlot, nedz no sevis izspiest. Savienojums ir sa vie no jums.

Ja mēs iemācīsimies būt katrs sevī pieaudzis, brīvs, vesels, pastāvīgi, brīvi komunicēt un dzīvot iekšēji atvērti, tad arī īpaši to neplānojot, mēs vienmēt apvienosimies, kad būs tāda nepieciešamība un būsim ļoti spēcīgi savā jaudā.

Ja tversim viens pie otra aiz bailēm iet bojā vai neizdzīvot, izmisuma, trauksmes, tad mēs tāda liela baiļu saujiņa vien sanāksim. Un tam ir tikai dubulti mazs spēks, ne otrādi.

Pieaugt..par to ir šis laiks. Katram pašam sevī.
Tad nebūs jāslēpjas, jāvaino, jābēg vai jānošķiras aizbildinoties ar savām slēptām bailēm.

Kristīne Om Shanti