fbpx

Piedošana ir sevis atbrīvošanas akts.

Nepiedošana = Dusmas.

Un to ir sevī jāatzīst, ka dzīvojot pilns ar aizvainojumiem, tu dzīvo pilns dusmu un pretenziju.

Lai piedošanu paveiktu, ir jāsatiekas ar dusmām sevī uz cilvēkiem un pagātnē notikušo un prātā veljoprojām klātesošo notikumu. Gribi Tu to vai nē, apzinies vai nē, bet to, ko neesi izdzīvojis, to Tu nēsā sev līdzi. Un tas..”kaut kas” ir filtrs caur kuru Tu pieņem lēmumus un veido savu šodienu.

Dusmas vienmer ir sekas, tas nekad nav iemesls. Tu esi nepieņemšanas stāvokli. Tas, kas notiek, neatbilst tavām gaidām, tavām vērtībām, Taviem priekštatiem utt. Jā, bet..otrs ir otrs un tam šis viss ir arī savs..

Dusmas ir emocija, kura jau ir ienākusi Tavā ķermenī, tapēc nepiedošanas akmens kaklu žņaudz vai kādu citu ķermeņa daļu. Jā, neizreaģētā dusmu enerģija iekapsulējas ķermenī, kādā no orgāniem. Arī kilogramos. Tas nav “liekais” svars..tā ir Tev šobrīd nepieciešama dusmu uzkrāšanās konstrukcija. Diēta nav paredzēta, lai to nojauktu, diēta vienmēr cīnās ar sekām, ne iemeslu.

Izmaiņas var notikt caur Tavu godīgu paskatīšanos uz šīs konstrukcijas rašanās iemeslu. Un tās ir neizreagētās emocijas.

Aizvainojums ir milzīgas dusmas…mani nodeva, aizgriezās, uzmeta, pameta, pievīla utt. Bet es pats netiku ar to galā..nepietika drosmes…nejutos tik pārliecināts..negribēju zaudēt savu “labo seju”..,esmu taču “garīgs”…nobijos…nepratu pateikt, ka jutos sāpināts..pašapziņa neatļāva, negribēju izskatīties vājš, negribu izrādīt, ka mani tas vispār skar utt.
Un iekapsulēju savas dusmas bezspēcības formā sevā ķermenī. Apēdu. Noriju. Aizrijos ar sāpēm, netaisnību un bezpalīdzību.

Lai piedotu, ar skaistu šo vēlmi vien ir par maz. Afirmācijas nevar uzlikt pa virsu dusmām un gaidīt, kad tās pašas izkusīs. Tāpat kā – dušā nav iespējams nomazgāties ar drēbēm..

Lai piedotu, otrs cilvēks tam nav vajadzīgs.
Tā ir Tava izvēle atbrīvot beidzot savu sabloķēto ķermeni, kurā neplūst brīvi visa veida labklājības enerģija. Dusmas ir tevī, problēma ir tevī.

Priekš kam vajadzīga šī atbrīvošanās? Nu..palūko uz savu dzīvi, – ja attiecībās, biznesā, ģmenē Tev viss ir brīnišķīgi, tad Tu jau esi brīvs. Bet ja tomēr kaut kur ..kaut kas neiet tā, kā gribētos, ir vērts sevi restartēt.

Nevienam citam nav gar to nekāda daļa – piedosi/nepiedosi. Var taču iedzert indi un gaidīt, kad otrs beidzot nomirs..Tikai, visticamāk, Tava dzīve klusi paies Tev garām, kamer Tu auklēsi savu “nepiedošanas augli”.

Bet Tev taču gribas dzīvot viegli, priecīgi, mīļi..nevis visu laiku ar šķēršļiem cīnīties. Katrs šķērslis ir ego atspulgs un pārvarēt to var, protams, dažādi.

Dusmas atzīt un ieraudzīt – tas jau ir liels solis, jo dažreiz tās slēpjas tik dziļi, ka nepamanīt sevī.

Lai piedotu, ir jātkailinās savā priekšā.

Piedošana ir sevis atbrīvošanas akts.

OmShanti