fbpx

Prasme viegli pateikt “nē”, – tā patiesībā nav problēma!

Problēma ir VAINAS sajūta, kura pēc tam pārņem.

Vispār vainas sajūta ir sevī apsiesta agresija. Es gribu pateikt, “nē”, bet nespēju..tas iekšējs konflikts, kurš atņem ļoti daudz enerģijas.

Caur vainas sajūtu no otra cilvēka arī var visvieglāk dabūt visu, ko vēlies.

Tieši vainas sajūta liek piekrist tur, kur piekrist negribas – iet, darīt, aizdot naudu, piedot to, kur piedošanai vairs nav vietas, apsolīt to, kas liek iet pret sevi.

Dažreiz pateikt “nē” mums māca ļoti dārgā valodā.
Tā ir mācība, kurai spītīgi pretojoties, var nepārtraukti maksāt augstu cenu.

Ir taču grūti atteikt gan bērnam, gan partnerim, gan bossam un draudzenei…kamēr VAINAS sajūta iekšēji smacē un čukst:

…nu, kas Tev grūti…Tu taču to vari!
Tev taču ir ko aizdot…
Tu taču spēji piedot 5 reizes, spēsi piedot vēl reiz…
Tu taču vari pastrādāt pēc darba, ne jau katru dienu lūdz…
Tu taču vari bērnam nopirkt arī šo mantu, naudas taču Tev ir..
Tu taču vari nebraukt savā ceļojumā, kaimiņam vajag pieskatīt māju, zāli nopļaut..

ES TAČU VARU! Kapēc, lai es neizdarītu..
Pie reizes, būšu noderīgs, labs, atzīts. Man lūdz..ak, cik es esmu vajadzīgs…..

Tas nav nekas cits, kā mazvērtības lamatas. Paša neaizpildītie iekšējie “caurumi” Man kaut ko lūdz, no manis sagaida, – es esmu vērtīgs, man ir, es varu! Un acis aizmiglotas..tās neredz postu, ko nodara piekrišana tur, kur būtu skaisti un stingri jāsaka “nē”!

Tikai ieklausies pats sevī – ja Tu vari (nopelnīt, būt mierīgs un iedot atbalstu, sakārtot lietas utt) ..hmmm, kapēc otrs nevar to pašu? Ar ko jūs atšķiraties?

Piemēram, Tu spēj sakrāt, ietaupīt, dzīvot apdomīgi un Tev vienmēr ir, ko aizdot. Otrs, kurš dzīvo vienai dienai, nepārtraukti aizņemas naudu no Tevis un nemaz netaisās mainīt kaut ko savā dzīvē. Jo labi zin, ka Tava vainas sajūta neatļaus viņam atteikt atkal un atkal. Tu taču nespēsi mierīgi gulēt neaizdot naudu. Viņš (lūdzējs-manipulātors) gan gulēs mierīgi…un gadiem tavu vainas sajūtu izmantos savā labā.

Tu sūdzēsies un turpināsi aizdot. Viņš Tevi vainos, ka tik maz dod, ka Tu egoists, ka Tu neesi iejūtīgs, ka Tu…nu, viens ļoti slikts cilvēks. Ai, kā šis strādā.

Kamēr Tu sevi nesadziedināsi, būsi izmantojamo cilvēku sarakstā.

Tikai atceries…līdz ar to, ka Tu nespēj izvērtēt situāciju un visu laiku atsaucies lūgumam, lūdzējam nav iemesls sākt iemācīties iziet savu skolu – iemācīties apieties ar naudu prātīgāk, pašam pieaugt un kļūt atbildīgākam. Kamēr Tu ar viņu auklējies, viņš turpina būt mazs, nevarīgs bērniņš un spekulēt uz savu nevarību un Tavu atbildīgumu + vainas sajūtu.

Tieši tāpat ar paziņām, kuri, piemēram, piedāvā kopējus projektus. Viņi ir labi parēķinājuši Tavu atbildības koificentu un visu to, ko spēj izdarīt. Tāpat vien taču netiek izteikts piedāvājums.
Bet pat nepaanalizē un uzteiz piekrīti, jo esi taču ārkārtīgi pateicīgs, ka tieši Tev piedāvāja. Tevī mītošā pārliecība, ka “garīgums” ir par to, ka ir jābūt pazemīgam katra piedāvājuma priekšā, ieved viegli manipulatoru lamatās.
Bet bet bet..pats piedāvātājs jau neko vairāk arī nesagaida, kā to, ka Tu savas zemās pašvērtības un vainas sajūtas dēļ visu būsi gatavs izdarīts viens pats. Ateikt nespēsi, bet arī vainot īsti pēc tam nebūs ko.
Atceries, manipulators viegli pateikts: kapēc piekriti? Vai – Tu taču pats piekriti! Jo atšķirībā no Tevis, viņam nav vainas sajūta, tikai tīrs aprēķins un prasme gūt savu labumu.

Vainas sajūta ir tik daudz ko zem sevis ieslēpusi tādu, kas kavē cilvēka vieglu soļošanu pa dzīvi, kā tādi springuļi riteņos vai akmeņi zem kājām..

Visa dzīve ir viens liels Garīgums. Mēs katru dienu mācamies un augam. Pateikt “nē”, – tas arī ir par garīgumu. Jo tikai sākot cienīt sevi, cilvēks atzīst, ka arī pats ir vērtīgs Dieva, Visuma bērns.

Vainas sajūta to neatļauj – sevi cienīt, kur nu vēl citos cieņu uz sevi iemantot.

Zema pašvērtības sajūta pārtek vainas sajūtā, ar kuru ir ļoti viegli nomanipulēt.

Nav runa par to, ka kaut kas nav pa spēkam vai ir grūti izdarīt, runa ir par to – tu dari to, ko Tev lūdz, jo patiešām to vēlies..vai aiz vainas sajūtas atteikt un aiz tās vainas sajūtas, kura pamodīsies pēc atteikuma?

“Nē” var kļūt ļoti dziedinoš gan Tev, gan apkārtējiem.
Tieši “Nē” pamazām atbrīvo no vainas sajūtas..

Ja laikus neiemācamies atteikt tur, kur mūsu piekrišana nenes labus augļus, mūsu skola var kļūt ar vien dārgāka.
Piemēram, nespējot novilkt skaidras robežas un pateikt stingru “nē” savam bērnam veikalā pie 85tās tā paša modeļa mašīnītes, kādas viņam jau ir, vēlāk viņš Tavu vājumu izmantos daudz lielāku savu velmju labad..

Nespējot pateikt skaidru “nē” cilvēkam, kurš jau vienu reizi ir neatdevis parādu, vienu dien apjautīsi, ka par šo mācībstundu maksā ar pārāk lielu naudu summu… ka tā būs ļoti dārga mācībstundu. Bet viņš, visdrīzāk, tāpat naudu notrieks un būs atkal tur pat.

Varbūt daudz vērtīgāk priekš naudas lūdzēja, ir naudu ne no viena nedabūt un sākt saprast, ka pašam ir jāsāk pieaugt, pelnīt.

Ieraugi, ka Tu patiesībā spēj pateikt otram “nē”, kad to vēlies pateikt. Tas ar ko Tu nespēj tikt galā ir vainas sajūta.

Bet, kā ir ar dusmām un nepiedošanu pašam sev pēc tam, kad otrs jau kuro reizi Tevi piekrāpj, “uzmet”, pagriež muguru, izdara ļoti sāpīgas lietas? Ar to Tu esi gatavs dzīvot – ar dusmām uz sevi? Tev vieglāk ir teikt “nē” pašam sev, nepārtraukti “uzmest” pašam sevi?

Izvērtē katru situāciju. Tā nav augstprātība. Tā ir atbildīga pieeja dzīvei.

Dārgi maksā tie, kas spītīgi nevēlas apgūt to, ko dzīve viņiem māca.

Kristīne Om Shanti

Atstāj komentāru