fbpx

PSIHOLOĢISKĀS SĀPES

Kā tas notiek..

Cilvēks dzīvo tēlos. Viņš izveido tādu kā tēlu krātuvi ar noteiktām savstarpējàm tēlainām sakarībām starp tām.
Piemēram, “Viņš mani mīl – un mēs būsim kopā mūžīgi!”.. vai “Es esmu jauna un vesela – un tā ir norma uz visu mūžu!, utt.

Śī savstarpējā saikne starp radītiem tēliem (mijiedarbība starp mentāliem uzstādījumiem) ar laiku kļūst stabila un izturīga – burtiski kā iesakņojies koks, kas saistīts ar augsni. Un cilvēks ne tikai pierod pie tām – bet arī saista sevi ar tām kā vienotu veselumu.
Faktiski, cilvēks rada jaudīgu un stabilu enerģētisko spēka līniju, reāli piesienošu viņu pie enerģijas, kura modelē viņam vēlamo tēlu.

Un pēkšņi realitāte mainās – un šīs saiknes nonāk kustībā. Bet cilvēks nav gatavs tam – viņš dzīvo savu iedomu un ierasto tēlu, uzstadījumu inercē, pieaudzis pie tiem.

Rezultāts sekojošs: mēģinot noturēt ar saviem spēkiem (enerģiju) izmainīties gatavo realitāti, cilvēks sāk just ar vien pieaugošu “psihiski” (bet patiesībā, enerģētisko) saspringumu – līdz pat tādai pakāpei, ka var sajukt prātā vai pat nogalināt.

Citiem vārdiem sakot, psiholoģisko sāpju būtība – tā ir aizslīdošā komforta noturēšana.
Bet paradoks ir tajā, ka vienīgais veids, kurš risina šo problēmu (ja reiz tas ir nonācis līdz “problèmas” līmenim) – tā ir aizslīdošā komforta ATLAIŠANA.

Ar šo piemēru mēs vēlreiz varam ieraudzīt inerces ļaunumu: jo taču mēģinājums noturet to, kas aiziet – tie ir centieni dzīvot pēc inerces, neapzināti. Un tas neizbēgami noved pie ciešanām.

Taču tas nenozīmē, ka – kā tikko kaut kas jūsu dzīvē notiek kustībā, to tūdaļ pat vajag pamest un aizmirst.
Nē – tāds mehānisms ir tik pat vulgārs un kaitējošs, kā mēģinājums noturēt dinamisko realitāti.

Labākais algoritms – ir darīt maksimāli visu, lai paskatītos uz esošo situāciju kā komfortablu un stabilu – un, vienlaicīgi, nevienā mirklī necenšoties to noturēt un piesavināties.

Runājot Daosa mēlē – vajag noturēt nenoturot..

Avots: Аум Ньюс
Tulkoja: OmShanti