fbpx

RISKS NEKAD NEPIEAUGT. Jeb – kā neciest dzīvē fiasko..

Iekšēji nepieauguša cilvēku īpatnība – censties iegūt otru cilvēku sev un padarīt viņu par savu TURPINĀJUMU.
Un to neapzināties. Kā bērns sombiozē un sasaistē ar savu māti vēlas, lai mamma būtu viņa turpinājums un koncentrētos tikai uz viņu, apmierinot tikai visas viņa vajadzības. Barotu, izstaidzinātu, izklaidētu. Un priekš maza bērna tas ir normāli.

Taču daudzi pieauguši cilvēki uztver visu pasauli – KĀ MĀTES FIGŪRU, no kuras sagaida rūpes..

Geštaltterapijā šo procesu dēvē par saplūšanu (vai konfluencija):
Cilvēks nav spējīgs pats nonākt pie sevis apzināšanās un savu vajadzību apmierināšanas, meklēt resursus. Viņš visu laiku gaida, kad kāds par viņu PARŪPĒSIES..

Un šīs gaidas bieži ir absolūti neapzinātas.
It kā mes visi zinam un saprotam, ka vajag pirkt ēdienu, patstāvīgi ēst, ģērbties, iet uz darbu utt. Bet kaut kādos mirkļos, kad pasaule pārstāj atbilst mūsu gaidām – piemēram, otrs cilvēks mūs nemīl, vai darba devējam radušās citas intereses – mēs domājam “kā tad tā?”

Jo mūsos dzīvo tāda filosofija: man ir vajadzīgas garantijas, viņiem mani ir jāmīl, jo es tā gribu!”

Un šis “Tapēc, ka es tā gribu!” sēž galvā un producē izbrīnu, dusmas, izmisumu, sašutumu, naidu, aizvainojumu.
Mazais bērniņš, kad ir izsalcis, sit ar karoti pa galdu un kliedz. Jo viņš taču grib – un mammai ir pienākums!!

Pieaugušo pasaulē NAV mammas un tēta. Ir tikai PIEAUGUŠI CILVĒKI ar savām iekšējām pasaulēm, ar savām interesēm, kuras vienmēr būs augstākas par citu interesēm.

Itin neviens cilvēks neapmierina citu vajadzības sev par skādi. …Tikai līdzatkarīgo cilvēku attiecību gadījumā, kad par to tiks sagaidīta liela samaksa – otra cilvēka brīvība..

Kad es lūdzu saviem klientiem paskatīties uz otru cilvēku kā uz atsevišķu subjektu, ne kā savu turpinājumu, ieraudzīt viņa intereses, viņa brīvo gribu, viņa velmes, kuras nav atkarīgas no partnera ietekmes, tad praktiski visi atbild “es jutos vientuļš”.. Un te arī slēpjas GALVENĀ PROBLĒMA.

INFANTILI CILVĒKI NESPĒJ JUSTIES LAIMĪGI, sajust sevi absolūti atdalītu no otra, bet citus – absolūti atsevišķi no manis. Jo tajā momentā tie zaudē savu ierasto un saldo saplūšanu ar otru..

Mūžīgā “MAMMAS” gaidīšana.

Kapēc tad cilvēks bez šīs saplūšanas jūtas vientuļš?

Tapēc, ka:

  • NAV IEMÀCĪJIES DZĪVOT PATS,
  • NAV ATDALĪJIES NO SAVIEM VECĀKIEM PSIHOLOĢISKI,
  • NESPĒJ PAĻAUTIES UN BALSTĪTIES UZ SEVI
  • NESPĒJ BŪT PATS SEV GALVENAIS!

Ko geštalpterapijas radītājs Frics Perlzs par to saka? “Pieaugšana, nobriešana – tā ir pāreja no GAIDĀM NO ĀRĒJĀ ATBALSTA uz IEKŠĒJĀ ATBALSTA SEVĪ IEGÛŠANU.”

Es rakstu rakstus un komentāros redzu: Ei, es te nesapratu, paskaidrojiet man personīgi, pierakstiet vēl to un šo!”
Un, ko var padomāt par šo cilvēku? Ka viņš praktiski vienpersoniski ir padarījis mani par SAVU MAMMU.., kurai ir pienākums viņam kaut ko paskaidrot, sakožļāt, pārvārīt, lai personīgi viņš kaut ko saprastu un iesūktu.

“Turēt taisni” bērniņu, lai sagaidītu atraudziņu, paglaudīt vēderiņu pulksteņa rādītāja virzienā, lai labāk ēdiens pārstrādātos…”
Bet taču komentētājs – pieaudzis vīrietis. Tikai viņa uztverē – es viņam apriori esmu kaut ko parādā. Viņam vispār visi ir kaut ko parādā, arī pasaule. Sakožļāt, paskaidrot, dalīties. Un – par baltu velti, protams.

Un vēl viens visiem zināmais jautājums “Nu, un ko man tagad darīt?!”
Tāds cilvèks patiesi domà, ka kāds uzņemsies uz sevi visu atbildību par viņa dzīvi un pateiks priekšā, ko darīt.
Un viņš vēl varētu ar gudru sejas izteiksmi izlemt – der viņam ieteikums vai nē un strīdēties, ja uzskata to par nederošu vai neideālu.

Tas arī ir vislielākais bērna egocentriskuma rādītājs! “Ei, uzdejojat man, bet es vēl pretenzijas jums izvirzīšu, ka ne tā dejojat!”

Un pats ar pirkstu pat nepakustināšu, lai pacenstos domāt un risināt kaut ko patstāvīgi. Un vēl uzņemties par to atbildību..
Bet, ja galīgi atrisināt nespēšu, tad palūgšu palīdzību: kapēc gan ir tā, kas traucē man pieņemt lēmumus, kādas ir iekšējās pretestības.

Cilvēki, kuri jautā “ko man darīt?” – ir dziļi infantuli. Viņi tic, ka kāds zin ideālo risinājumu. Ka tas KAUT KUR ir.
Un pat, ja kāds, piemēram, psihoterapeits, izsaka savu viedokli par to, tāds klients uzskatīs šo viedokli par nepietiekami ideālu. Jo viņa galvā ir brīnumlēmums, kurš izlabos visu vienā mirklī! Bet tas, kas tiek piedāvāts, vienmēr būs NE TĀDS, jo..vienmēr norādīs uz to, ka vajag STRĀDĀT PAŠAM un pielikt pūles. Nē, tas infantīlam cilvēkam neder! Viņš grib par velti un uzreiz!

Un dažreiz komentāros raksta: “bet es uzskatu citādāk!” Un kas!? Uzskati.
Rakstiet savās FB slejās vai vēl kaut kur. Rakstiet savus rakstus par psiholoģiju un psihoterapiju.
Nodarbojaties ar savu personīgo praksi un izsakāt savu viedokli. Savā teritorijā. Es te jums priekš kam?

Bet raksta cilvēki, kuri psiholoģiju pat nav mācījušies, nekad nav strādājusi par psihoterapeitu, bet uzskata, ka ir eksperti un var tā uzreiz pateikt “tas tā nav!” cilvēkam, kurš daudz gadus strāda šajā jomā.

Un, ko mēs redzam? Centienus pusaudžu līmenī diskreditēt un pašapliecināties uz otra rēķina, aizejot uz viņa teritoriju un atstājot tur savu “bet es nepiekrītu!!”.

Tāds cilvēks it kā saka “pierādi man personīgi, ka tas tā ir. Pārliecini mani. Iztērē uz mani visus savus resursus – laiku, enerģiju.”

Un, ja viņu neatbalsta šajā idejā – dziļi apvainojas. Protams. Tas ir ļoti taču aizvainojoši, kad grūti manipulēt ar otru cilvēku..

Bet savā FB atvērumā savu protestu viņam rakstīt grūti.. Tā taču ir atbildība – ir jāpaņem uz jāuzraksta. Bet tādu komentāru atstāt pie cita raksta – vienkārši!

Padomā..kaut viens no Taviem paziņām, kurš tāpat kā Tu aug, patstāvīgi pēta un uzzin kaut ko, pārbaudot to reālajā dzīvē, visu laiku mācās un paaugstina kvalifikāciju, kaut viens no viņiem raksta līdzīgus komentārus? Nē, protams, ka nē. Kaut arī, pēc idejas, viņiem būtu daudz lielāks pamats to darīt. Taču šiem cilvēkiem ir cieņa pret citu cilvēku viedokli. Un diskusiju vieta, visticamāk, tiem ir speciāli un atsevišķi noorganizēta, ne kaut kur komentāros.

Ja personība nav pieaugusi, nobriedusi, viņai vienmēr būs vēlme pašapliecināties uz citu rēķina, paaugstināties, protestēt, noniecināt vai vērtēt no augstuma. Jo tāds cilvēks nav vesels iekšpusē. Viņam nav savas pozīcijas un viedokļa. Ir tikai kau kas, ko iebilst citiem.

KĀ KĻŪT PIEAUGUŠAM?

Daudzi cilvēki nespēj būt psiholoģiski pieauguši un nobrieduši, kaut fiziski viņiem jau sen būtu laiks, jo ..neapzināti tie “dzenas” pakaļ savai bērnībai.
Jebkurās attiecībās, pat ar valsti vai radiniekiem, un, vel jo vairāk – ar partneri, ja viņš ir. Visur viņi grib meklēt savu bērnību un vēlas vēlreiz izdzīvot to.

Iespējams, viņiem viņu bērnībā lika pārāk agri pieaugt un risināt tos uzdevumus, kuri bija neatbilstoši viņu vecumam. Un tādi cilvēki ir iemācijušies tos risināt, pat būt par vecākiem paši saviem vecākiem. Bet tagad viņi grib ATGŪT PARĀDU..kompensāciju.

Atgriezties tur un būt par bērnu – bezrūpīgi spēlējoties, sajust kā tas ir, kad mamma ar viņu nodarbojas, seko, lai viss būtu labi, vienkārši sajusties drošībā..

Mamma ir blakus, viņa priecājas par viņu, par jebkādu viņu – ērtu un ne tik ērtu, mamma nav bezpalīdzīga..nav vairāk depresīva un arī nav dusmīga.. Laba un labsirdīga mamma.

Un gaidam mes to no saviem partneriem, ka viņi būs tie, kas šo neizjustu sajūtu kompensēs.
Rūgtā patiesība ir faktā, ka vairāk vai mazāk to visu var pārdzīvot tikai pietuvinātās klātesošās klienta-terapeita attiecībās. Akcentējot vārdu “pietuvinātās”.
Terapeits pabūs jums par “labo mammu” uz neilgu laiku. Lai beznosacījuma pieņemšanas un drošibas sajutas pieredze iezīmogojas jūsu Dvēselē. BET. Tas vienalga būs NE TĀ UN NEPIETIEKAMI. Jo TĀ un PIETIEKAMI – vajadzēja būt bērnībā. Taču pagātni neatgriezt.

Un kaut kādā terapijas mirklī daudzi apzinās, ka pārklāt savu pagātni, padarīt to labāku par to, kāda tā bija, nav iespējams. Bet ir iespējams tikai viens – PIEAUGT!

Tas ir – pieņemt visu, kà bija un pārstāt gaidīt kompensācijas. VISS. Un izdarīt to ne tikai racionāli, ar galvu, bet pārdzīvot un izprast to ar sirdi.

Un tikai tad iespējams sevi tomēr ATDALĪT no citiem, pātstāt gaidīt no viņiem rūpes par tevi, pārstāt deliģēt viņiem atbildību par savu dzīvi.

Tikai es atbildu par savu dzīvi, tikai es atbildu par to – būs labi man šodien vai nē. Vai es būšu paēdis, apmierināts.

Man ir viss – intelekts, emocionālā un fiziskā attīstība, lai izdarītu sev labu. Pabarot, nomierināt, kad tas nepieciešams, izklaidēt. Rūpēties par sevi, saglabāt pilnībā uzmanību uz savu dzīvi un atbildību par to.

Ja es gribu kaut ko iemācīties – mana atbildība ir ņemt un iemācīties. Atrast skolotāju, mācīties.

Dažkārt klienti atnàk uz konsultāciju un domā, ka vienkārši pietiek atnāk un iesēdināt sevi krēslā..
Bet tālāk – terapeits pats tiks galā. Bet es vienkārši sēdēšu, klausīšos un man viss kaut kā pats dzīvē sāks mainīties. Lieli maldi..

Bez tā, ka terapeits kaut ko pamana un runā, ir nepieciešams vēl arī prast to uztvert un pieņemt sevī. Bet priekš tā ir vajadzīgs viens vienīgs uzstādījums: “neviens, izņemot mani pašu, to neizdarīs.”

Terapeits – tas ir tikai palīgs, ne visuvarens Dievišķais spēks. Viņš ir tād pats cilvēks. Bet dzīve ir mana un daru es, galu galā, visu PATS!

PRETOŠANĀS PIEAUGŠANAI

Mēs sastopamies ar pretošanos pieaugt, jo pieaugušo dzīve ar visām tas brīvībām, stipri atšķiras no bērna dzīves. Vienmēr ir jābūt sev par saimnieku. Ir jābūt sev par labu “iekšējo mammu” un labvēlīgam, bet stingram “ielšējam tētim”.

Tieši šos “iekšējos vecākus” ir nepieciešams ar laiku audzēt un audzēt sevī. Un, ja iekšējās vecāku figūras nav pietiekami stabilas, kaut kur nepietiekami mīļuma, kaut kur, tieši pretēji – iztura pārāk stingri, cilvèks pātdzīvos stresa līmeni, bezpalīdzību, ārējās atbalsta gaidas, jutīsies apvainots, bet visu pasauli – par netaisnīgu.

Un, lūk, šis pārdzīvojums – kad es izlemju, ka visa pasaule ir netaisna pret mani un jūtu aizvainojumu un bezspēku – tā arī ir galvenā PRETOŠANĀS PAZĪME.
Tādà stāvoklī nav iespējams augt, radīt un pieaugt, atrast izejas.

Gribas vienkārši nogulties un raudāt. Vai piedzerties un aizmirsties, lai vienkārši NEJUSTU SĀPI. Un glābiņš tad tikai ir vienā – tikai iekš kaut kā iekšā..

Un labi, ja es nedaudz paguļu un paraudu un pēc tam sev saku: “klausies, a ņemam un kaut ko pamainam, kaut ko izdaram?!
Jā, iespējams, šodien bija kāda neveiksme jāpiedzīvo, bet, iespējams, es spēju iemācīties organizēt savu dzīvi kaut kā citādāk?!”
Iespējams, man nepieciešams kāds pavadonis, psihoterapeits, kurš palīdzēs man saņemt sevi rokās, pievērsīs manu uzmanību tam, kam es to negribu vērst, palīdzēs pārvarēt sāpes, ar kuram negribēju satikties. Un pēc tam ES IEŠU PATS, uz savam kājām. Un jutīšos NEATKARĪGS, PATS TIKŠU GALS AR SAVIEM STRESIEM.
Un par to lepošos un cienīšu sevi. Jo ES – esmu PIEAUDZIS.

Аutors: Елена Митина, гештальт-терапевт.
Avots: psychologytoday.ru
Tulkoja: OmShanti