fbpx

“robežsarga” attiecības

Bieži vien cilvēks, kuram ir kaut kāda veida grūtības saistībā ar personīgajām robežām, attiecībās uzvedas kā kaprīzs bērns un gaida, ka viņa partneris attiecībā pret viņu pildīs beznosacījuma mīlestības pārpilna vecāka lomu.

Šadu cilvēku varētu dēvēt par “robežsargu”, kurš savu partneri vienmēr uztver kā savu vecāku – tēva vai mātes – turpinājumu.

Tai pat laikā “robežsarga” attiecības ar vecākiem nav bijušas tās labākās, viņš nekad nav juties drošībā, nekad nav ļāvies būt patiess, jo baidījies no nesapratnes un nosodījuma, attiecības ar vecākiem vienmēr bijušas distancētas un virspusējas, tajās ir trūcis atklātības, kā rezultātā “robežsargam” ir izveidojusies dalīta attieksme pret tuvāko cilvēku – no vienas puses mīlestība, bet no otras – naids.

Kad vecāki nevēlējās viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir patiesībā, bērnā parādījās aizvainojums, dusmas un niknums, vecāki tika uztverti kā ienaidnieki, kas vēlas viņu iznīcināt. Pēc dusmu uzliesmojuma parādījās vainas sajūta, un mīlestība pret vecākiem atjaunojās, tikai tā kļuva virspusēja.

Tā kā “robežsargs” ir neticības pārpilns, viņš uzskata, ka savam vecākam viņš nav vajadzīgs vai ka vecāks viņu izmanto savtīgos nolūkos, un attiecības tiek uzturētas uz šo pieņēmumu pamata – no bailēm palikt vienam, bez vecāku aizsardzības, bez kopības sajūtas un mazākā siltuma.

Tieši šādu pašu modeli realizē arī “robežsargs” ar savu partneri – viņš sagaida beznosacījuma mīlestību, kuru nav pilnvērtīgi saņēmis no savas mātes, tajā pašā laikā viņš pats nav spējīgs pretī piedāvāt līdzvērtīgu mīlestību, realizējot izvairīšanās stratēģiju.

Gluži tāpat kā viņš baidījās būt patiess mātes priekšā, baidoties no atgrūšanas, tāpat šī paša iemesla dēļ viņš baidās parādīt savu īsto seju savam partnerim, un tāpēc patiesa intimitāte ar ‘robežsargu’ ir praktiski neiespējama, bet ja tomēr sasniedzama, tad vienīgi pēc ilgstoša psihoterapijas kursa, kas palīdz atbrīvoties no trauksmes un neuzticēšanās.

“Robežsargs” ir intelektuāls cilvēks, viņš prot piesaistīt cilvēkus un skaisti runāt, bet ģimenes dzīvē visbiežāk tās būs dziļas un ilgstošas sarunas ne par ko. Viņš tēlos filozofu, bet izvairīsies no sarunas, kad partneris centīsies runāt par savstarpējām jūtām un mudināt uz atklātību.

“Robežsargam” šīs tēmas ir ļoti sāpīgas, tāpēc viņš labprātāk izvēlas nēsāt savu pieklājības masku, vienā vai otrā veidā izvairoties no dziļākas sarunas (tēmas maiņa, filozofējot par kaut ko abstraktu, sevis izteikšana caur līdzībām un metaforām), tieša un atklāta saruna viņam nav pa spēkam.

Vēl viena izvairīšanās forma var būt seksuālie sakari ārpus attiecībām, kas palīdz “robežsargam” sev pierādīt (tāpat arī savam vecākam, partnerim), ka neviens viņu nevar kontrolēt, tā ir viņa vajadzība pēc savas mazās fantāziju pasaulītes, par kuru neviens nezinās un kas būs lielisks veids kā izbēgt satuvināšanos ar likumisko partneri.

Turklāt otrs partneris tiek izvēlēts tieši tāds, lai nerastos nekādas pretenzijas pret “robežsarga” brīvību, lai nebūtu nekādu draudu iespēju: piemēram, vīrs sper sānsoli ar precētu sievieti, kura pati baidās izjaukt savu ģimeni, tāpēc noteikti nepretendē uz pilnīgu varu pār savu mīļāko.

Arī alkohola atkarība var būt kā izvairīšanās forma, tāpat kā bezgalīgas pasēdēšanas ar draugiem, darbaholisms utt.

Attiecības ar “robežsargu” vienmēr ir gana saspringtas: ja viss norit pēc viņa scenārija, tad viņš ir mierīgs un draudzīgs, bet ja kaut kas noiet greizi, tas izraisa dusmu lēkmi, pat agresiju, kas vērsta pret lietām, dzīvniekiem, bērniem un pašu partneri.

Pēc agresijas uzplūdiem “robežsargu” pārņem vainas sajūta, pat līdz pašnāvnieciskām epizodēm vai pašnāvības mēģinājumiem.

Savu partneri “robežsargs” uztver ne kā veselu/nedalītu cilvēku, kuram ir savi plusi un mīnusi, bet kā ideālu vai pilnīgi nekam nederīgu. Šodien viņš jūs var nolādēt un nolamāt pēdējiem vārdiem, iesniegt šķiršanos, bet nākamajā rītā krist jūsu priekšā ceļos, lūgt piedošanu, domājot „kā man vispār varēja ienākt prātā šķirties no tik brīnišķīga cilvēka!”.

‘Robežsargam’ ir grūti uzklausīt pret sevi vērstu kritiku, tas var izsaukt dusmas, dēļ paaugstinātas ievainojamības, nepilnvērtības sajūtas un noturīga “ES” tēla trūkuma.
Viņam ir grūti runāt par savām jūtām, vajadzībām un pārliecību. Bieži vien tas, ko viņš par sevi domā, ir kāda cita cilvēka uzskati.

Piemēram, mamma jau no mazotnes ir iestāstījusi dēlam, ka viņš būs ģeniāls finansists, kā rezultātā viņš šo pieņēmumu uztver kā sevis paša, bet, sastopoties ar pirmajām grūtībām vai kāda teikto par pilnīgu talanta trūkumu, viņš ātri vien noniecina savu pārliecību un finansista profesiju un atkal atrodas sevis meklējumos.
Kritika viņā izraisa dusmas, jo noved pie sevis un savu ideālu noniecināšanas. Un tieši ideālu trūkums ir tas, kā dēļ viņš izjūt tukšumu un bezpalīdzību.

Arī seksuālā dzīve “robežsargam” ir tāda pati virspusēja un nesniedz baudījumu ne pašam, ne partnerim.
Baidoties pilnībā atdoties savam partnerim un kaunoties, viņš izvēlas virspusēju seksu, bez emocionālas pieslēgšanās un ilgstošiem glāstiem.

Tāpat “robežsargs” glabā savā uztverē kādu viņaprāt ideālas sievietes (vīrieša) tēlu, kuru viņa partnerei (viņas partnerim) nekad nesasniegt. Viņš bieži fantazē par seksu ar šo ideālu kā kaut ko augstāk stāvošu, kaislīgu un juteklisku, bet seksu ar reālo partneri noniecina pat līdz pilnīgam intereses zudumam, kam seko pilnīga atteikšanās no seksa ar savu partneri.

“Robežsarga” partnerim vienmēr būs sajūta, ka starp viņiem stāv kāda ēna – kāda ideāla, bijušā vai nākotnes. “Robežsargs” var šodien pateikt „es ar tevi dzīvoju kopā vien pagaidām, kamēr neatradīšu ko labāku”, bet no rīta lūgt piedošanu un apzvērēt, ka „tu esi pati labākā – tā esi tu, man mīļā”.

“Robežsarga” uzvedību var izmainīt vienīgi dzīve ar pacietīgu un mīlošu partneri, kurš saprotoši izturēsies pret viņa dusmu lēkmēm un mainīgumu, kurš viņa aizvainojumus spēs neuztvert personīgi, būs par viņa paškontroles un empātijas paraugu, kurš viņu mīlēs un atbalstīs. Vienīgi kopā ar šādu partneri “robežsargs” sāks mainīties uz labāko pusi un personīgi pieaugs.

Neskatoties uz to, ka partneris var būt garlaicīgs un piezemēts, pārmēru mierīgs un netraucēts – pastāv milzīgs risks uzķerties uz “robežsarga” provokācijām, kuras viņam ir tik ļoti mīļas.

Tāpat atgriezt “robežsargu” normālā dzīvē var psihoterapijas kurss, kas vērsts uz personīgā “ES” rekonstrukciju, savas esības atjaunošanu, pašregulācijas apguvi, kā arī uzticēšanās un empātijas attīstību.

Kopēts: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse