fbpx

Rūpējaties par sevi. Ja jums ir bērni, tas ir jūsu pienākums..

Ir pilnīgi vienalga, bērnam ir 5, 25 vai 40 gadi – ja esat mamma, jūsu uzdevums nemainās: jūs dodat jūtas, mazināt bailes, radāt stabilitāti. Neviens cits to jūsu vietā nevar izdarīt. Un cilvēkam bez tā dzīvot ir ļoti grūti.

Nesajūtot jūsu atbalstu, bērns to veido pats, tikai viņu neviens nav mācījis, kā ir pareizi veidot atbalstu, tāpēc viņa stratēģijas parasti nav ideālas: ķermeniskas sāpes, neirozes, dzīves nepatikšanas.

Jautāsiet, kāds tam visam ar šo ir sakars? Vistiešākais. Par cilvēku, kurš guvis savu vecāku atbalstu, saka tā: „Nekas viņam nekaitē”, „Noskurinājās un aizgāja tālāk”, vai „Dzimis laimes krekliņā” utt. Gaušanās, slimības, slikta pašsajūta un mūžīgās neveiksmes – tas nav liktens, tas ir sauciens pēc palīdzības, tas ir līdzsvara punkta meklējums.

Jebkurā vecumā pienāk brīži, kad nepieciešams atbalsts no malas. Pat ja tevī pašā ir tūkstotis atbalsta punktu, reizēm ir nepieciešams tūkstoš pirmais. Ideālā gadījumā to dod vecāki. Kad vecāku nav, vai viņi to nespēj izdarīt, jo pašiem trūkst atbalsta, to dod draugi, laulātie, psihoterapeits, uz brīdi „ieņemot vecāka pozīciju”.

Laulātā pāra attiecībās ir labi, ja to dara pārmaiņus: es tevi tagad atbalstīšu, jo man ir kaut cik liekas enerģijas, bet vēlāk tu varēsi atbalstīt mani, kad tev būs resurss, savukārt man nebūs. Noteikti viens pēc otra, citādāk tas, kurš visu laiku atbalsta, riskē „ieaugt vecāka vietā”.

Un tad sākas problēmas seksā (kā tad lai guļ kopā ar to, kurš ir tavs „vecāks”? ar vecākiem neviens neguļ), sākas aizvainojumi un pretenzijas („vecākam” taču tas „ir jādara”, kāpēc viņš neko nedod?), tiek izkropļota realitātes uztvere (es esmu mazs un bezpalīdzīgs, bet tu esi liels..).

Ja jūs esat mamma, rūpējieties par savu brīvo iekšējo telpu, kur var ienākt bērns un atnest savas sajūtas. Un jūs no tām nenobīsieties, bailēs nenoniecināsiet („vai tad ir vērts raudāt dēļ tādiem niekiem!”), necentīsieties „izslēgt”, nespējot izturēt bērna sāpes („ko tu te čīksti, neesi taču vairs tik mazs!”), neaizbēgsiet, aizbildinoties ar aizņemtību vai slimību („mamma nejūtas labi/mamma ir aizņemta, vēlāk”) un automātiski nesāksiet aizsargāties, izgāžot uz bērnu savas pašas jūtas.

Pēdējais ir jo īpaši svarīgi. Reizēm mammas atbalsta nolūkos sajauc „dot” un „ņemt”, viņas sajauc lomas. Tā notiek, kad mamma pati ir augusi bez vecāku emocionāla atbalsta. Un tagad dalās savās jūtās ar bērnu, „lai mūsu attiecības būtu uzticamas, nevis tā, kā bija man ar mammu”.

Ir mammas, kuras lepojas ar to, ka ir „draudzenes” saviem bērniem, kas visu viens otram stāsta.
Tad es prasu, un kura tad jums tur ir mamma? ..

Ja bērns zina visu par jūsu emocionālajām un citām problēmām, vai viņam ir resurss, lai palīdzētu? Vai viņam ir spēks tikt galā ar bezpalīdzības sajūtu, ko viņš izjūt, redzot jūsu ciešanas un neprotot tās apturēt?

Un vai viņam tas vispār būtu jādara? Protams, ka nē!

Vai tad nemaz nav jārunā par savām jūtām?

Ir jārunā, bet tikai par tām, kas ir šobrīd – attiecībā pret esošo situāciju, kuras centrā esat jūs un jūsu bērns.

“Tu nobijies no petardes? Es arī nobijos, bet jau nomierinājos. Nāc, es tevi samīļošu.” „Es nevaru tagad ar tevi kopā zīmēt, es esmu bēdīga, es tagad gribu pasēdēt un nomierināties. Bet pēc tam mēs kopā pazīmēsim.”

„Šodien pēc dārziņa neiesim uz rotaļu laukumu. Es darbā ļoti noguru, gribu nedaudz atgulties. Bet pēc vakariņām mēs palasīsim kādu grāmatiņu vai paspēlēsimies.” Un nekādus „Omīte tikai par sevi vien domā, viņai nav vajadzīgi nekādi mazbērni!” vai „Tavs tētis negrib mani uzklausīt”, vai „Ja es šito projektu nepabeigšu līdz piektdienai, tā būs katastrofa”.

No jums diviem (divām) mamma esat jūs, tieši jūs uzņemat sevī bērna jūtas, nevis viņš jūsējās. Vajag kādam pažēloties, gribas „pasēdēt klēpī”? – zvaniet savai mammai.

Vai draudzenei. Pažēlojieties vīram, sievai, māsai, krustmātei, mīļajam tēvocim. Vai ejiet pie psihologa, uz baznīcu vai sporta zāli.
Viņi ir pieauguši, pieaugušāki par jums vai tādi paši kā jūs, viņos ir vieta arī jūsu jūtām. Bērns ir mazs, viņā nav vietas jūsu jūtām. Bet jūsos priekš viņa jūtām – ir. Nejauciet to, lūdzu.

Un rūpējieties par sevi. Ja jums ir bērni, tas ir jūsu pienākums.

Kopēts: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse FB

%d bloggers like this: