fbpx

Sadziedē sevi

Kādreiz var būt, ka Tu tikai dzīvo tikai ilūzijā par to, kas ir mīlestība. Arī par to, ko izjūt tas, kurš mīl Tevi pirms pats to neesi izjutis.
Prāta mīlestība aprobežojas ar nosacījuma mīlestību, kamer beznosacījuma mīlestība vienkārši ir..un neko negaida, neprasa. Tās sordī ir tik daudz, ka nav iespējams nemīlēt – nedalīties.
Cik daudzi no mums piedzīvo šo pārpilnības stāvokli? Cik daudzi ir izsalkuši..izslāpuši..nobijušies, ka nav pelnījuši..ka nepienākas..ka, ja nu gadījumā nekad nesatiks to, kurš pieliec pilnu klēpi, sirdi ar savu mīlestību. Vel kāds dzīvo ilgās, skumjās, dusmās, nošķirtībā, pat naidā uz pasauli, kurā salst.

Nemeklē. Nemeklē citos un arī negaidi..

Mēs piedzimstot NEPROTAM NEMĪLĒT. Mes piedzimstam, jo ir notikusi Dieva mīlestība un Dievs ar katru mīlestības augli, ko pasaulē palaiž, bagātinās savā mîlestībà. Tu esi Dieva mīlestības auglis. Katrs Tu.

Tāpat kā prieks par mammu, kas pienākusi pie šūpuļa..mēs visi protam mīlēt ļoti dabīgi.
Taču pasaulei ir iespejams bijuši miljons iemeslu uz mirkli Tevi atdalīt no šīs plūstošās mīlestības upes Tavā sirdī. Un šobrīd vai, iespējams jau sen, ir mazliet vēsāk.

Tu esi tvēris pēc visa, ko redzējušas Tavas acis, baudījis visu, ko sadzirdējis un pieskāries visam, kam vēlējies. Tikai dziļumam pieskarties nevarēji..Un piemānīt sevi ar to nespēj, ka ar varu, kas šķietami ir Tavās rokās, ir lietas, kuras ietekmēt tomēr nespējam.

Ja pietrūkt līdz šim varēja tikai tās lietas, ko zaudējām, kā sirdī var būt tāds iztukšojums pēc tā, kas mums ir bijis vienmēr? Kā pēkšņi var saskumt pēc “nezināmā”, neesošā un meklēt to, kas patiesībā ir mūsu būtība?

Tu zemapziņā gribi atgriezties mājās. Tu gribi mieru, atkal sajusties mīlēts un mīlēt viegli. Kā toreiz savā mazā šūpulītī.

Mīlēts Bez varoņdarbiem, sasniegumiem, centības. Pieņemts, mīlēts. Tik saldi un vienkārši.
Sajūtot absolūtu sultumu un mieru. Es esmu pieņemts.
Nosauc šo visu lielumu kā Tev ērtāk.

Mēs visi pagurstam, kad cenšamies.
Tava centība ir atalgojusies Tavos sasniegumos. Tavos sasniegumos..
Un pienāks brīdis, kad mēs ieraugam, ka visu dzīvi savus namiņus ..gan pirmos, gan visskaistākos, esam sabūvējuši bez pamatiem. Un ūdens izskalo zemi..

Cilvēks nevar dzīvot bez pieskāriena, bez mīlestības. Izdzīvot var.

Vai Tu tici, ka mēs visi esam mīlestība?
Kādā mirklī, kad izjuti to ar visslielāko jaudu un vīlies, Tu sevi izlēmi pasargāt šīs durvis aizverot.

Sadusmojies uz kādu, kurš Tevi Tavuprāt “nemīlēja”, (atgrūda, piekrāpa, nodeva) – lika noticēt, ka neesi pieņemts tāds kāds esi? Iespējams…iespējams dzīve dod Tev iespēju vēl tagad “cīnīties” ar tiem, kas likuši vai liek Tev tā justies. Karš var pastāvēt tikai kamērt kāds izvēlas cīņu..

Un tagad mēs satiekamies tepat.
Es paņemu Tavas rokas savējās un saku: nav bijis nepareizi nekas.

Atceries mirkli, kad noticēji nemīlestībai un ktkas ļoti būtisks beigsies.. 😉

Nemeklē grāmatās – kas ir mīlestība. Nemeklē meditācijas – kā atvērt savu sirdi.
Apsēdies un iegūstot iespējams tikai 2 minūtes, Tu atcerēsies, kad sākās NEmīlestība. Sadziedē to vietu.

Ja vēl viena cīņa ir galā, pasaule iegūst vienu mierīgu dienu, veselu lielu mīlošu sirdi, bet Tu pats..es nezinu, ko iegūsi.
Taču, jo garāka un sparīgāka bijusu Tava cīņa, jo kam Tavuprāt “vērtīgākam” esi prerim stājies. Un tieši tāds ir Tavs ieguvums!
Paldies, ka arī Tu esi bijis daļa manas cīņas. Tu atvedi mani pie mana šūpuļa.

Lai mīlestības piepildīts ir Tavs skatījums uz Tevis paša radīto pasauli. Viss ir sen jau sācies..kā manī, tā Tevī.

OmShanti