fbpx

Saldais APGAISMĪBAS slazds

Nav nekāds noslēpums, ka vairums cilvēku izvēlas iet “garīgo” ceļu, kuru es devēju arī par dzīvošanu apzināti, ar vienu vienīgu mērķi: gūt apgaismību. Tas kļūst par apsēstības gala mērķi – apgaismība… un ciešanām to nesasniedzot, par garām stundām dažādu prakšu, badošanos, klusēšanu, lūgšanos, mantru skaitīšanu, jogošanu, afirmācijas atkārtošanu utt.

Un visas šīs prakses ir brīnišķīgas un ļoti noderīgas cilvēkam. Taču to uzdevums nav sasniegt apgaismību. Varbūt arī ir un skolotāji uz to ved, taču…pats uzstādījums tikai un vienīgi paša cilvēka ego lamatas.

Prakses dod atbrīvošanos no prāta mudžekļiem, prakses palīdz atgūt mieru, sadzirdēt sevi, būt priekā no esības, savienoties ar sevi, atgriezt saikni ar savām sajūtām, prakses atgriež prieku dzīvot un izbaudīt šo Dvēseles Zemes ceļojumu.

Vairums cilvēku, kuru steidzas pēc “apgaismības” ir patiesi ļoti nesamīļoti, vientuļi, dzīvē un sevī vīlušies, dzīves jēgu zaudējuši bērni…kuru ego izlēmis sajusties vērtīgs pēc tam, kad būs ticis līdz apgaismībai.

Kāpēc apgaismība cilvekus tā vilina? Jo tas dod cilvēkam ilūziju, ka tad..beigsies viņa ciešanas.
Viņš varēs aizvērt ar “apgaismibu” savu iekšējo melno caurumu, – vientulibu, skumjas, mazvērtības sajūtu..Jo TAD viņu atzīs, tad viņu pamanīs, mīlēs, klausīsies viņā, viņu respektēs, viņš būs kaut kas.. un būt par “kaut ko” ir viņa lielākais sapnis.
Ir ļoti sāpīgi dzīvot sevi nejūtot, sevi nemilot, sevi neatzīstot, sevi neizvēloties..

Apgriežot šo visu kājām gaisā – prakses ir veids un līdzekļi, lai mēs paši sevi sevī ieraudzītu kā vērtību. Lai mēs sevi justu vērtīgu arī bez ķermeņa robežām, bez prāta robežām, bez idejām un ego vēlmēm. Lai mēs sajustos kā nekas un tai pat laikā – ārkārtīgi lieli savā esībā. Jo mēs esam tīra apziņa.

Kādam tas neizsaka neko, jo prāts domā vēl 3dimensijas pasaulē iestidzis ķeras klāt pie visiem instrumentiem, kas viņu padara par “kaut ko” raugoties tikai no savas personības viedokļa.

Apgaismības vēlme = Ego vēlme. Tas patiesībā tikai attālina no mūsu patiesā Es.
Dzenoties pēc apgaismības, cilvēks bēg no savas patiesības, no savām “ēnas pusēm”, nedziedinātiem blokiem un greizās pārliecībām par sevi pašu..arvien tālāk.

Cik daudz cilvēku, kuri dzenas pēc apgaismības, bet nejūt savu tuvāko, nepastiepj palīdzības roku tam, kurš blakus, neredz, nejūt un nespēj būt atvērts, dalīties, atbalstīt, palīdzēt..vispār pamanīt citus sev apkārt. Acis ciet ar ego vēlmi..”apgaismoties”.

Izpratne par apgaismības esamību ir dažāda..
Pamatā tā ir būšana kristāldzidrās mīlestības vibrācijās. Tā ir būšana un ne tikai statiska būšana. Tā ir atvērtība un dalīšanās..absolūta. Tā ir pārpilnība. Tā ir it visa redzēšana, jušana, būšana, klātbūtne.

Ja Tu vēl šodien neredzi un nejūti savu tuvāko, bet aktīvi praktizē “apgaismibu”, tad Tu veljoprojam neredzi savu “apgaismības” skolotāju, kurš sēž Tavā priekšā. Varbūt tā it Tava mamma, draugs, partneris..

Apsēdies un sāc just sevi. Savu elpu, savu ādu, lauku ārpus ķermeņa…vienkārši vēro un Tu būsi tuvāk patiesībai kā spēj iedomāties.

Tikai sajutīs sevi, Tu sāc just otru.
Tikai iemīlot sevi, Tu spēj iemīlēt otru.
Un neviens nevar izmainīt šo patiesību. Neviena prakse nepalīdz pārlēkt pāri šai patiesībai un atvērt “apgaismības” vàrtus. Vispirms – esi godīgs ar sevi, iemīli sevi, Dziedini sevi.

Sāc “apgaismoties” savā reālitāte, kurā Tu esi šobrīd un laiks zinās, kad Tava apziņa gatava lēcienam ārpus personības robežām. Dievs vēro mūs no iekšpuses..

OmShanti