fbpx

Šis laiks ir pārvērtis dzīvi kājām gaisā!

Šis laiks ir pārvērtis dzīvi kājām gaisā!

Bet..vai tiešām DZĪVI? Vai tikai tā nav mūsu komforta zona un tuvā un tālā paredzamā nākotne, kas pazudusi no ierastā apvāršņa? Vai arī notiek katra cilvēka apziņas un uztveres izmaiņas, bet dzīve vienkārši ir.
Dzīve – tā nekad nav pakļāvusies katram indivīdam personiski. To uzlūkojam mēs katrs caur savu uztveri. Mainījusies ir cilvēku veidotā un vadītā kārtība uz Zemes. Tas rada haosu..kāds savu roku ir atlaidis, cits paņēmis. Un kaut kur ved. Bet kas un kur – nav skaidrs.

Prāts, kurš iepriekš skaidri virzījās pa pieņemtām “normām” nonāk aizvien vairāk pie nestandarta situācijām. Arī, ja raugās tālākā nākotnē.
Pazudusi šķietami atrastā prasme dzīvot pēc stratēģijām, plāna, rāmja, noteikumiem.
Ļaušanās nobāl iedomu baiļu priekšā.

Bet, ja tā pavisam godīgi, tad šis būs tas īstais un patiesais katra atkailināšanās mirklis. Mēs nonākuši esam pie savas visaizmirstākās daļas – neredzamās, nemateriālās, nesataustāmās daļas. Ļoti labi esam iepazinuši un pārzinām matēriju, savu fizisko izpausmes daļu uz Zemes, bet absolūti nezinam to savu spēku, bez kura Dvēsele te nebūtu ieradusies.

Ja iepriekš par cilvēku skaļi runāja viss tas, kas viņam bija un piederēja, – sasniegumi, manta, statuss, kausi, grādi, diplomi, tad tagad par cilvēka lielumu runās viņa iekšējā būtība, – tas, kāds viņš pats ir.

Šis ir mirklis, kurā izgaismojas katra indivīda Gara spēka lielums, prasme uzticēties sev, savai intuīcijai, sekot sirdsbalsij – mūsu iekšējais LIELUMS.
Šis ir iekšējā brieduma atspoguļojums un baiļu, arīdzan. Labs laiks, kas atkailina skaudro patiesību, atver katra rūpīgi aizzīmogotos baiļu skapjus un atņem iluziorās “tabletes, ar ko aizsegties.

Grūtāk ir un būs tiem, kas savu sirdi cieši aizslēguši nespējot “izkāpt” no dzīvē piedzīvotām sāpēm. Tie, kuri nedzird un nejūt paši sevi, bet dzird tikai savas bailes.
Grūtāk būs tiem, kas izvēlējušies dzīvot nevienam neuzticoties, un arī sev pašam, nē.
Nošķirtība no sevis, savām sajūtām, intuīcijas, Dvēseles liek meklēt un pieslieties kādam resursam ārpus sevis. Liek dzīvot atkarības saitē no kaut kā un kāda. Liek ķerties pie informācijas, kuru viļā lielāka tautas masa, skriet turp, kur skrien lielākā masa..neiedziļinoties, – bet ko vajag tieši man? Kas no šī visa derēs tieši man? Kas ir manas izvēles, kas citu radītas priekš manis?

Grūti ir, ja mēs sevi asociējam tikai ar fizisko ķermeni un tā vajadzībām. Ja izdzīvošanas jautājumi ir vienīgie, kas izvirzās priekšplānā, prātam būs arvien mazāk atbilžu, ar ko sevi mierināt un trauksmi mazināt. Izdzīvošanas instinkti liek dzīvot briesmu draudu stāvoklī un ar to pievilkt un realizēt prātā turēto bildi.

Mums bija ļoti daudz laika uzdot jautājumus, meklēt atbildes, apgūt dažādas teorijas, prakses un filozofijas. Un mums bija laiks arī, lai izzinātu sevi. To sevi, kuru zinot un vadot, šobrīd un vienmēr būtu jābūt mierā, paļāvībā, pateicībā, gara spēkā, mīlestībā. Ne jāpurinās neziņas bailēs un sevī kāpinošā bezizejas trauksmē.

Paļāvība, ticība, prasme iet soli solī ar savu sirdsbalsi – tā ir patiesā dzīvošana no sevis, no sava centra, būšana plūsmā. Vai esam to apguvuši teorijā vai praksē – to tagad katrs sevī varam skaidri apzināties.

Bailes nav mūsu ienaidnieks. Bailes ir resurss. Bet tikko bailes pārņem visu prātu un dzīvi, to jau dēvē par stresu, kurš iepin mūs ar vien lielākos tīklos.

Ikviena cilvēka velme ir izjust laimi, prieku, mieru. Un šobrīd, kad sagrūzt viltus, sintētiskie laimes avoti, mums ir uzdāvināts laiks atrast patieso..patieso resursa krātuvi, kura atrodas pilnīgi katrā no mums. Vai, pareizāk sakot, ieraudzīt, kas mūs atturēja vai traucēja ieraudzīt pašiem sevi, kā vislielāko savas dzīves resursu.

Patiesais resurss, spēks, jauda, avots – tas viss nekad nav atradies ārpus cilvēka. Ārpusē bija “laimes tabletes” iepakotas zem īslacīgas aizmiršanās.
Patiesais cilvēka spēks vienmēr ir bijis katrā pašā ieslēpts. Iespējams, nekad neatvērts, neatzīts, neapzināts.

Tas bija izdevīgi – vest iesietus visus vienā virvē. Tagad virvi vienas rokas nodod nākamām..

Ierasti ir sekot virvei, kas ved, bet iekšējā nobriešana prasa sākt sekot pašam sev.

Vēroju sevi, ka manī ik pa brītiņam notiek cīņa. Tas arī tiek aktīvi veicināts, lai mēs būtu apjukuši, nebūtu savā spēkā, zaudētu savu pavedienu un pieķertos priekšā noliktajam.
Jau kādu laiku uz Zemes notiek aktīva divu spēku spēle..cilvēcīgā veidolā tiekam biedēti piesaucot pie “izglābšanas plāna”.

Interesants laiks. Tik viltigi cenšas vest prom no sevis..
Tik šķietami patiesu rada ilūziju plīvuri. Tik stipra ir velme likt mums sevi pazaudēt. Tad sašķelt un pāršķelt.
Ik pa mirklim izcīnās prāts ar sirdi. Tie Tirgojas. Prāts grib ņemt virsroku. Un es vēroju, cik tālu pati ļaujos iluziorā miglā sevi vest un, kur mana iekšējā patība, miera platforma, ticības gaisma vienkārši un klusi pastāv. Neko pretim neprasot..
Cīnās bailes ar mīlestību. Kā jau tas uz Zemes notiek un ir noticis vienmēr.
Cīnās reizēm aizmiglojusies cerība ar ticību, kura kā stalta priede stāv jūras krastā un nevainīgi šūpojas. Cīnās. Nezinu vai man tas tīk. Vai tās maz ir manas cīņas vai pilsētā cilvēku kopējās pārņemtās baiļu enerģijas.

Bet viens man ir skaidrs, – patiesība klusi šķilas. Katrā. Par viņu pašu.

Patiesība ir spēkpilna, kamēr māņi – skaisti lakotas lamatas, kurās nav rītdienas. Tavas.

Šis laiks nav apgriezis dzīvi kājām gaisā. Šis laiks skarbi atspoguļo patiesās cilvēku vērtības, pamatus, uz kā līdz šim balstījās.

Lai vai kā mūs ved, vilina, sauc, piespiež, manipulē, iekārdina, pierunā – ir jāmācās stāvēt stabili katram uz savām kājām.
Mēs katrs esam šeit ieradušies, lai piedzīvotu sevi, savu dzīvi. Pats sevi, ne citu vadīto, vēlēto, iecerēto.

Ik mirkli ikvienas izvēles priekšā uzdod sev jautājumu: ko es izvēlos – aiz bailēm nedomāt, neanalizēt, atteikties pašam no savām vērtibām, no sava spēka, izvēlēm, velmēm, klusēt un padoties plūsmai vai tomēr, par spīti bara instinktam, just pats savu sirdsbalsi un uzticoties sev pieņemt lēmumus.

Stiprinamies ticēšanā gaismai, stiprinamies paši sevī, stiprinamies Garā un Dvēselē un meklējam tos, kuri savas cīņas apzinās vai jau ir izcīnījušies un stalti iet pa savas Dvēseles balto taku..

Om Shanti