fbpx

SKUMJAS un SĀPES.

Pēdējo gadu laikā, jo īpaši daudz ir sastapti klienti, kas nupat kā zaudējuši savas mammas, tētus, vīrus, bērnus, savus ģimenes mīluļus. Viņi skumst, ilgojas pēc visa piedzīvotā un nepiedzīvotā. Un viņi ir atnākuši sevi samīļot, par sevi parūpēties, aizmirsties, atcerēties- darīt visu, kas nepieciešams, lai rastu spēku un motivāciju ik dienas piecelties no gultas un nodzīvot šo dienu bez šīs īpašās un tik stipri mīlētās būtnes.

Diemžēl ļoti reti dzirdu stāstus, kad cilvēki ir satikuši savā dzīves ceļā kādu, kas ir mācējis uzklausīt, bijis klātesošs, pieņemošs, saprotošs, atļaujot otram sērot tā un tik ilgi, kā un cik ilgi tas nepieciešams.

Drīzāk cilvēki, kas iegrimuši savās garīgajās praksēs, bieži vien māca otru palaist sāpi, nepieķerties, meklēt atbildes uz “Kas man no tā jāmācās un ko es esmu izdarījis iepriekšējā dzīvē, ka man tā jācieš?”, paziņo, ka “tā ir Dieva griba” vai “katram savs liktenis”. Labu gribēdami, tie noved otru pie vainas meklēšanas sevī, emociju apspiešanas un šo sāpju paturēšanas sevī.

Turklāt visi šie padomi ir absolūti atdalīti no ķermeņa un neracionāli. Ķermenī sāpes izdzīvo savu mūžu, un tam nevienas garīgas receptes neder. Katram savs skumju laiks un veids ir sava garuma un platuma.

Ja tiešām gribam otram palīdzēt, mums jāpārstāj otram dot padomus, gudri izteikties par otra situāciju un apstākļiem.
Sērojošam vairāk par visu nepieciešama tava empātija, tava gatavība veltīt savu laiku un uzmanību, tava klausīšanās viņu stastos par zaudējumu, tavs “man ir ļoti žēl”, “es nezinu, ko teikt”, “es arī nesaprotu”, “es esmu šeit, zvana attālumā”.

Man TIK ļoti gribētos redzēt sabiedrību, kurā mēs nebaidāmies no sāpēm, nemēģinam viens otru labot, mācīt, piemērot sev. Kur varam otram dot nojaust, ka esam šeit, gatavībā ar otru tā vienkārši būt. Gan priekos, gan bēdās. Cik ilgi vien nepieciešams.

Kopēts: Ilze Jece-Wellbeing in motion

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *