fbpx

Smagi dzīves pārbaudījumi padara cilvēku ārkārtīgi stipru

Smagi dzīves pārbaudījumi padara cilvēku ārkārtīgi stipru. Un tad viņam dzimst bērni…šis stiprais garā cilvēks, vienalga vai tā ir māte vai tētis vai abi kopā, dara visu, lai savus bērnus pasargātu no smagām dzīves likstām. Tā izveidojas vājas gribas un trausla gara paaudze.

Paaudze, kura dzīvo vadoties tikai pēc komforta un garantijām. Paaudze, kura augstāk par visu vērtē personīgo iegribu apmierināšanu un sagaida mieru no ārējās, mainīgās pasaules..
Tā izaug 40 gadnieki, kas izmisīgi staigā pie speciālistiem, lai uzzinātu – kas es esmu, kādi man ir talanti, stiprās puses un misija, kas nan ir jādara, lai es justos laimīgs?..Jo sevi nepazīstam.

Infantīlisms, nekā negribēšana, noslēgtība, nomāktība, depresīvisms – vai tā nav pārāk liela tendence bērnu, jauniešu vidū šobrīd?
Par ko tas liecina?
Par to, bērniem nav enerģija. Enerģiju dod mērķiem, velmēm. Daudziem bērniem nedeg acis, tās pilnas skumju, vilšanos, slēptas agresijas, bailēm no šīs pasaules, kuru vecāki ir pasnieguši, kā ļoti bīstamu. Bet “bīstama pasaule” – vai tad tā nav tikai Tava pieredze!? Atļauj bētnam pasauli ieraudzīt savām acīm.

Enerģija rodas no velmes piedzīvot! Piedzīvot sevi, pasauli, izdarīt kaut ko tādu, kas pašā izraisa lepnumu par sevi un ierauj pozitīvā intrigā.
Piedzīvojumi var sākties tur, kur ir jāizkāpj ārā no savas čaulas. Piedzīvojumi ir kļuvuši bīstami..

Protams, čaula pilda savas svarīgas funkcijas, ja reiz tā ir. Aizsardzība. No pasaules, sevis. Bet ..kas ir cilvēks bez mijiedarbības…? Vai tad pasaule nav priekš mums radīta? Lai mēs ar to savienotos, sadarbotos, piedzīvotu? Mēs atnācām šeit, lai nodzīvotu aizvērtu, kautrīgu, bailīgi noslēgtu dzīvi? Lai klusiņām izdzīvotu un aizietu? Nopietni?!

Čaulā ir droši, neticu, ka ērti.

Ja saruna ar bērnu būtu, piemēram, šāda: ja Tu sastrīdējies, padomā, kas Tev pietrūkst, lai risinātu sarunas mierpilni, tas mācītu domàt, izdarīt secinājumus un meklēt atbildes. Augt. Jūtot savu vecāku ieinteresētu klātbūtni.

Ir tāds noslēpums, – neslēpjoties, neizvairoties un nepretojoties dzīves dažādiem notikumiem, paliekot atvētam un uzticēšanās pilnam, paļaujoties uz Visuma aizsardzību un saviem spēkiem, cilvēks patiesībā pretestību no Visuma nemaz nesaņem un ciešanas nav obligāta dzīves sastāvdaļa. Protams, ja vien nav iemācīts ticēt pretējai idejai.
Katrs notikums cilvēka dzīvē ir kā spēle, kurai jātiek pēc iespējas izveicīgāk, gudrāk, atjautīgāk un kādreiz arī atrāk cauri.
Virzība mūs rūda, slīpē, pilnveido. Apstāšanās degradē, laupa dzīvīgumu, dzīvesprieku un vieglumu.

Visi nodomi ir tikai un vienīgi labi. Pilnībā var saprast vecākus, kuri apgalvo: es negribu, lai mans bērns piedzīvo ko tādu, kas bija jāpiedzīvo man un es darīšu visu, lai viņu pasargātu.
Bet..vai Tu zini, ko šī mazā Dvēsele, Tavs bērns ir izvēlējies, kam viņam ir obligāti jāiziet cauri, lai tiktu tālāk?
Pasargājot no vajadzīgām, vērtīgām pieredzēm savus bērnus, mēs izdaram “lāča pakalpojumu”. Drosmīgs, pašapzinīgs, paļāvīgs, emocionāli stabils, – tas ir cilvēks, kuram ļāva sevi piedzīvot un par tādu klūt caur personīgo piedzīvoto pieredzi, nevis caur tēva vai mātes stāstīto pieredzi.

Savu vērtību sistēmu bērns var atrast tikai ar pasauli mijiedarbojoties, sastopoties ar citu cilvēku vērtību sistēmām, izjūtot uz savas ādas gan to, kas viņam liek justies labi, gan pretēji.
Nelaupīsim bērniem iespēju iet savu Dvēseles ceļu. Esam atbalstoši, iedodam “aizmugures” sajūtu, bet savu ceļu mācam izveidot pašam.

Visu mūžu roku nenoturēsim virs sava bērna galvas. Padarot bērnus nepatstāvīgus un atkarīgus no sevis – tas ir ērti un droši pašai mātei, kura savas eksistēšanas jēgu un zemo pašvērtību aizver ar savu bērnu. Bet patiesi tā ir traģēdija. Tā ir bērna izkropļošana savām rokām.

Mums ir jāmāca bērniem patstāvība, prasme paļauties uz sevi, ticību sev un saviem spēkiem. Tas ir vecāku uzdevums. Jo neviens no mums saules mūžu nedzīvo.

Pārbaudījumu kļūst par traģēdiju tikai tiem bērniem, kuri saņem hiperaprūpi, tiek sargāti no visa un nav iemācīti just savas emocijas, ieklausīties, uzticēties sev. Kuri sevī neatrod fundamentu, balsta sajūtu.

Kas pasargā vairāk no fiziskā vai emocionālā uzbrukuma – zvans mammai vai tētim..vai prasme pašam aizstāvēties?

Tie bērni, kuri netiek atrauti no realitātes, kuriem ir vecāku iedvesta drošības sajūta, ātri atrod sevi, skaidri izkristalizē, kas viņam der/neder, prot izfiltrēt savus/ne savus draugus, redz gan pozitīvo, gan negatīvo un iemācās pats izvērtēt, kas der viņam, saprot, kas viņus interesē un kurā virzienā vēlas attīstīties utt.

Sargāsim savus bērnus no savām bailēm un fobijām. Runāsim ar bērniem. SARUNĀSIMIES par sajūtām.
Veidosim emocionāli tuvas un uzticības pilnas attiecības ar viņiem un tas būs visdārgākais, ko varam saviem bērniem salikt mugursomās!

p.s. tas, ko rakstu – tās ir manas personīgās pārdomas, pieredze, novērojumi un absolūti nepieprasa, lai tiktu uztverts, kā viennozīmīgs un vispareizākais viedoklis. Es mainos, manas sajūtas un domas mainās. Dalos ar katra tā brīža sajūtām un informāciju, kuru dāsni saņemu. Tā taču nepieder man. 🤷‍♀️
Paldies jums ❤️

Om Shanti