fbpx

Šobrīd daudzos cilvēkos jau nogurdinoši mājo bailes, dusmas, nepatīkamā neziņa

Šobrīd daudzos cilvēkos jau nogurdinoši mājo bailes, dusmas, nepatīkamā neziņa. Bezspēcībai klāt pievienojas apzināšanās par Zemei, dabai nodarīto, izmisums, ka neprotam aizstāvēt savu bērnu drošību, nākotni utt. Ir viegli ieslīgt negatīvismā..
Mostas mūsos ilgi gulējušās, dziļi iedzītās, sakrātās un neizdzīvotās emocijas.
No vienas puses, atbrīvoties no pašu sāpīgām emocijām – lieliska dziedināšanās. Taču ne tas šobrīd notiek. Cilvēkiem šķiet, ka pasaulē esošā situācija izraisa viņos šo negatīvo emociju gammu un cilvēki audze savas negācijas lielumā. Taču vai ir iespējams uzmodināt to, kas nav mūsos jau pastāvējis? Esošā situācija modina mūsu patiesās dabas.

Ar ko tas bīstami. Ar to, ka mēs dalamies ar apkārt esošajiem ar to, ko izvēlamies sevī pašā. Ja nespējam dzīvot mierā, tad dalamies ar savu nemieru, kas veido lielas nemieru izjūtošas masas.

Pašas par sevi neviena emocija nav nedz laba, nedz slikta. Citādāk ir enerģiju, kuru izstaro katra konkrētā emocija. Ir emocijas, kuras izstaro augstas vibrācijas (prieks, apmierinātība, mīlestība, pateicība, uzticēšanās, paļaušanās utt) un emocijas, kuras satur zemas vibrācijas (dusmas, naids, skaudība, bailes, kritika, vaina, kauns..).

Kuras vibrācijas tur sevi cilvēks, tādus apstākļus, cilvēkus, notikumus viņš spēj pievilkt. Un šobrīd ir ļoti, ļoti svarīgi turēt sevi gaismā..lai tur arī paliktu.

Ko mēs, kā cilvēku masa, izstarojam, tādu nākotni sev nodrošinām. Un nekādi citādi. Mūsu iztarotais ir kā līme vai mušpapīrs..

Nav noslēpums, ka šobrīd, vairāk kā jebkad, ir svarīgi turēt sevi pēc iespējas augstākās vibrācijās, nepadoties kopējam radītam baiļu egregoram, būt stipriem garā, lai nesašķobītos ceļš zem kājām un nepazaudētu savas Dvēseles izvēlēto virzienu. Šobrīd, vairāk kā jebkad, ir svarīgs iekšējais savienojums ar Dievišķo sevī. Tas ir jāsajūt, jāizveido, jāsameklē sevī. Jo tas šobrīd un vienmēr ir bijis vislielākais spēks, drošība un precīzākā cilvēka vadība.

Bailes, zema pašvērtība, neticība sev, vainas sajūta un kauns – tie ir brīnišķīgi manipulacijas ieroči, kurus cilvēks ir pavērsis pats pret sevi un kurus var veikli izmantot arī citi pret mums. Šīs ir auklas, aiz kurām aizķerot, ar mums var manipulēt.

Sevis turēšana zemās vibrācijās padara cilvēku vāju, noliek “uz ceļiem” to priekšā, kuram rokās ir nevis mīlestība, bet slēpta sava ieinteresētība, ko sauc par manipulāciju.

Nav iespējams manipulēt ar cilvēku, masu, tautu, kurā ir pašapzinīgi, stipri garā cilvēki..

Savos bērnos ir jāaudzina turēt kompasu. Savu iekšējo kompasu. Tā ir ticība sev, prasme paļauties uz sevi, būt vienotam ar savu spēku, nezaudēt dūšu un nepadoties manipulācijām, nekrist vājumā.

Izaudzini bērnu bailīgu, sasist lupatās viņa pašvērtību un pusaudža gados tas būs pirmais vadāmais kompānijā, vēlāk pakļaujamais attecībās un arī valsts mērogā viņš tupēs uz ceļiem juzdamies kā vergs. Tie ir cilvēki, kas viegli pakļaujas manipulācijām, nespēj un nevēlas redzēt lietas skaidri, meklēt izskaidrojumu, izteikt savu viedokli, meklēt risinājumus. Vieglāk ir akli pakļauties un neuzņemties atbildību uz sevi, plūst kopējā masas virzienā aizsietām acīm.

Ko es ar to gribu teikt. Daudzi šobrīd ar vien vairāk iekrīt emocijās – bailēs, dusmās, trauksmes sajūtās. Kāds iedzīvojas panikā un nespēj tikt laukā. Tas tikai atspoguļo to, cik patiesi maz ir mūsos prasme vadīt pašiem sevi, uzticēties sev, būt kontaktā ar sevi, klausīt savai iekšējai vadībai, ne ārējam haosam, kurš velk savos tīklos. Tas atspoguļo to, ka mēs NEKAD patiesībā neesam bijuši vienoti ar sevi. Šis laiks atņēma aizslietņus, aiz kā aizslēpties un pilnā mērā atklājas cilvēku mazdūšības..
Tagad ir grūti nostāvēt, ja vērtības, pie kā turējāmies, zaudē jēgu. Atkailinājās patiesās cilvēka vērtības.

Nebūs panikas tajā cilvēkā, kurš spēj saglabāt kontaktu ar sevi, sazemēties un saglabāt ticību, ka katrs esam šeit pasargāts tik, cik tam ticam un cik spējam paļauties. Nē, ne nolaižot rokas, bet klausoties sevī, turot acis vaļā un skaidri jūtot, kurā virzienā doties, mēs esam spēkā un aizsardzībā.

Aklais prāts šobrīd mēģina atrast to vienu vienīgo vainīgo, lai savas dusmas, kuras burtiski kāpj pāri malām, varētu pārlikt uz to..”ļauno”.
Bet Vainīgo kā nav, tā nav.
Ir tikai situācija un izvēles, kā rīkosimies katrs mēs.

Vadīt cilvēku caur iebiedēšanu un manipulāciju var tikai to, kurš pats tic, ka nav vērtīgs, gana labs, ir izdarījis ko apkaunojošu, ir sodāms, nav pienācīgs, lai saņemtu ko labu utt. Tas, kurš pats sevi neceļ augšā, to nogrūdīs zemē pavisam.

Šodien, vairāk kā jebkad, ir svarīgi turēt sevi gaismā. Turēties pie līdzīgi domājošiem, stiprināt vienam otru ar savu mieru.

Ir jāapzinās sevī tās emocijas, kuras liek zaudēt jaudu.
Lietderīgi ir saprast, ka neviens te nav ģenijs ar pirmo šāvienu. Te visi mēs esam sprinteri. Un visi, katrs, kurš kaut ko dara, tic savam “labajam”, cēlajam mērķim.

Lai mūsos miers un sevis apzināšanās, kā vērtību, kā spēku, jaudu un cilvēcīgu būtni.

Pateicība un pieņemšana pret sevis kritizēšanu un nepiedošanu sev pacels drošā vietā.

Om Shanti